Stravaganza-1 Masku pilsēta

Grūti pateikt, atbildēja ārste, nedaudz saraukdama uzacis. Varētu būt dziedināšanas sekas, lai gan agrāk neko tādu neesmu novērojusi. Tā vai citādi, rādās, tu spurojies pretī slimībai. Vienīgā nelaime neliela pārgulēšanās. Taču viņš nav pirmais pusaudzis, kam tā gadās, jūs jau zināt, -ārste vērsās pie Lusjēna mātes, kurai nu jau izdevās izmocīt smaidu.

Piedodiet, ka velti jūs izsaucu, māte atvainojās. Taču, nespēdama viņu uzmodināt, drausmīgi nobijos. Viņreiz tas ilga dažas minūtes, bet šorīt, kā jau sacīju, vairāk kā pusstundu.

Kad ārste bija projām, Lusjēns piecēlās un saģērbās, visiem spēkiem cenšoties turēties mundri, lai gan īstenībā bija noguris pēc suņa. Viņš jutās tikpat nejauki kā ķīmijas terapijas laikā, un tāds visaptverošs pagurums bija gandrīz jau piemirsies. Pēdējās nedēļās viss bija noritējis puslīdz gludi. Kolīdz māte, nospriedusi, ka dēls atžirdzis tiktāl, lai varētu atstāt viņu vienu, devās uz supermārketu, Lusjēns acumirklī ielikās atpakaļ gultā.

Bet ne jau, lai gulētu. Sagrābis saujā grāmatiņu, viņš ieslīga nesamaņā, vēlēdamies nokļūt Tālijā, tikt laivā, no kuras iepriekšējā naktī tik pēkšņi bija pazudis.

Aptvēris, ka stunda tik vēla, Lusjēns pavilka Ariannu sāņus.

Es došos atpakaļ. Manā pasaulē jau ir diena, un, ja es tur nepamodīšos, sacelsies pamatīgas izbailes. Tā jau ir gadījies. Man nekavējoties jāstravagē projām.

Arianna neticīgi viņu uzlūkoja.

Tu taču nevari tā uz līdzenas vietas izčibēt! Ko teikšu citiem?

Ja viss notiks kā parasti, būšu projām minūti, divas -acumirkli, Lusjēns mierināja.

Vai esi par to pārliecināts? Arianna šaubīdamās jautāja.

Lusjēns saminstinājās.

Nu, ne visai. Iepriekš to darīju tikai Belecā, Rodolfo laboratorijā. Jānogaida, kad būsim laivā. Metas tumšs, un tu varēsi mani piesegt novērst no manis uzmanību.

Ģimene izlēma, ka Ariannai jāatgriežas Belecā un vēl kāds laiciņš jāpaliek pie tantes Leonoras, taču neviens to vairs nepieminēja kā sodu. Arianna juta, ka viņai piedots un tagad viņa varēs baudīt brīvdienas pilsētā. Vienīgās rūpes bija par Lusjēnu.

Kolīdz izskanēja atvadu vārdi, kas Lusjēnam šķita ilgstam mūžību, un brāļi iebrauca laivu lagūnas selgā, viņš deva zīmi Ariannai, ka ir gatavs. Izdevība rādījās nudien laba. Viņu laiva gan ūdeņos nebija vienīgā. Tā vai citādi, tuvākā bija pietiekami atstatu, lai tumsā neko nemanītu.

Kas tad tur? pēkšņi satraukta iesaucās Arianna, pamādama pilsētas virzienā. Visi kā viens izstiepa kaklus, lai redzētu, ko viņa pamanījusi. Lusjēns acumirklī pagaisa. Arianna grasījās sadzejot ko nebūt par krītošu zvaigzni vai lidojošu zivi, taču pēkšņā apziņa par Lusjēna prombūtni sastindzināja vārdus kaklā. Pirms mirkļa meitene juta Lusjēna ķermeņa siltumu sev līdzās, vieglu pieskaršanos, bet nu viņš jau bija projām. Ariannai pārskrēja trīsas.

Kas?

Kur?

Laimīgā kārtā kaut kas jau tur bija. virs katedrāles naksnīgajās debesīs uzšāvās gaismas raķete, šķiezdama sarkanu dzirksteļu lietu, kas izgaismoja neapstrīdami pazīstamo jumta smaiļu siluetu. Tieši tobrīd Arianna jau atkal sev blakus sajuta Lusjēnu. Viņai izlauzās nopūta.

Tev, brāļameit, īsts ērgļa skatiens, piezīmēja Leo-nora. Kā var kaut ko redzēt, pirms uguņošana vēl nav sākusies?

Vai tad nebija jauki? bilda Tomaso.

Droši vien sinjors Rodolfo pošas nākamajai izrādei, -noteica Andželo. Tuvojas Madalēnas diena.

Nezin vai senators būtu tik aušīgs, kā tev šķiet, Lu-čiano? piemetināja Leonora.

Noteikti nē, Lusjēns nodrebinādamies piekrita. Bet gan jau viss notiek ar viņa ziņu.

Arianna neteica neko. Kļuvusi par stravagācijas aculiecinieci, viņa bija tik satriekta, ka līdz ceļojuma beigām nebilda ne pušplēsta vārdiņa.

Viņi atgriezās Belecā, un Lusjēns, pavadījis Leonoru un Ariannu līdz mājām, traucās uz Rodolfo palazzo. bija tik tumšs, ka vai acī dur, un zēns pat nemanīja, ka tumsā viņu novēro ne vairs viena, bet veselas divas ēnas.

Zēnu ielaida Alfredo, un Lusjēns skriešus metās augšup pa kāpnēm, izlaizdams katru otro pakāpienu. Laboratorijas durvis atvērās, pirms Lusjēns paguva pieklauvēt, un viņš elsdams iegāzās istabā.

Nevaru palikt… jāatgriežas, pirms mamma… supermārkets… paliku salās par ilgu… liels milzu…

Lusjēns iezvēlās krēslā, un Rodolfo viņu nopietni uzlūkoja.

Spoguļos es redzēju to pašu. Jā, es atliku rīta nodarbības, taču tāpēc jau nebija jāpazūd uz visu dienu, turklāt aizmirstot par atgriešanos dzimtajā pasaulē. Man jau likās, ka esi vēl šeit. Tāpēc arī sūtīju signālraķeti.

Es raķeti neredzēju, bet dzirdēju to pieminam, teica Lusjēns. Bet laikam jau nevajag tik daudz uztraukties. Vai mirstu, kā kārojas uzdot jums visdažādākos jautājumus -par doktoru Detridžu, Ariannas vecmāmuļu un par merlino zivi, un stikla masku, bet neko darīt, laiks pazust. Šonakt būšu atpakaļ tas ir, rīt no rīta.

Paķēris grāmatiņu, Lusjēns iegrima meditācijā. Virmojošās domas norima un slāņojās kā nogulsnes glāzē, un viņš līdzi tām, projām no laboratorijas, no Belecas, no Tālijas.

Rodolfo stāvēja, ilgu laiku nespēdams atraut acis no tukšā krēsla, un tad nopūtās.

Iespaidīgi, neticami iespaidīgi.

*