Stravaganza-1 Masku pilsēta

Gvido Parola klusēja. Ja viņš darīs to, ko viņam liks, Remora maksās. Bet Hercogiene bija Bellezza, un beleca bija viņa pilsēta. lai pierunātu Gvido sagraut savu pilsētu, vajadzētu siekiem naudas, bet kritizēt ne par kādu naudu, tā būtu nodevība.

Tātad noteikumi skaidri. Madalēnas svētki. Nepievērs uzmanību tai Hercogienei, kurai aplaudē pūlis. īstā būs Valsts mandolā. Miesassargiem tur vietas nepietiks labi, ja vienai vai divām galma dāmām. Spriežot pēc iegūtās informācijas, senators Rodolfo, kas parasti no viņas neatkāpjas ne soli, tobrīd būs aizņemts ar uguņošanu.

Parola pamāja. Vai nevarēja būt divas Hercogienes? Tad darbiņš būtu vieglāks un vieglāk būtu pārliecināt sevi, ka īstā Hercogiene ir uz laivu tilta, bet mandolā tikai parasta pusmūža sieviete.

*

Tagad pastrādāsim kopā, teica Rodolfo. Rīt varēsi sagatavot vēl kādas Remanas brīnumsveces un raķetes.

Viņš atsedza milzīgu vadu sistēmu laboratorijas stūrī. Tai bija sievietes siluets un gari mati.

Te nu viņa ir, norādīja Rodolfo, mūsu patronese un svētā. Pats galvenais ir mati. Tev taču zināms, kā viņa iesvaidīja Kunga kājas un pēc tam ar saviem garajiem matiem tās nosusināja?

Es zinu, ko Marija Magdalēna darījusi manā pasaulē, -teica Lusjēns. Vismaz tik daudz, ka Bībelē ir tāds stāsts. -Lusjēnam vēl aizvien nebija skaidrības, kam īsti belecieši tic. Baznīcas šķita savāds kristietības un senākās pagānu reliģijas mistrojums.

Marija Madalēna, pamāja Rodolfo. Tas ir tas pats stāsts. Mūsu svētā reiz bija grēciniece un kalpoja Kungam. Grēki tika atlaisti, un viņa pie Vidusjūras kļuva gandrīz tikpat nozīmīga kā mūsu Dievmāte. Vai esi dzirdējis, kā viņa iznīcināja pūķi ar savām asarām? Tagad pasniedz man to krūku.

Visu pārējo rīta cēlienu viņi nostrādāja, draudzīgi klusēdami. Līdz azaida laikam figūra bija apaudzēta ar sprāgstvielām un minerāliem, kas to dramatiski izgaismos debesīs.

Bet tagad ķersimies klāt matiem, teica Rodolfo.

Lusjēns kaut ko atcerējās. — Mūsu pasaulē Magdalēnai,

manuprāt, ir zelta mati, bet jums Belecā zelts jau nav nekas.

Rodolfo izskatījās manāmi pārsteigts.

Tālijā zelta mati vispār ir kaut kas neparasts, taču kāpēc gan ne galu galā tas nav būtiski. Tomēr Madalēnai nederēs. Mūsu patronesei vienmēr ir bijuši melni mati, -viņš sacīja. Bet tev taisnība, te slēpjas problēma. Melni mati naksnīgajās debesīs neizcelsies.

Rodolfo piegāja pie augsta plaukta un nocēla plakanu stikla krūku, kura līdz šim stāvēja neaizskarta. Rodolfo rokās tā zaigoja, izstarodama prizmveida krāsu kūļus, kas žilbināt žilbināja laboratoriju. Lusjēnam bija jāaizsedz acis.

Atguvis redzes asumu, viņš ievēroja, ka krūka ir pilna ar varavīksnēm. Rodolfo, redzot mācekļa samulsumu, pasmaidīja.

Ievīsim viņai matos mēness starus, paskaidroja Rodolfo. Madalēnas svētki iekrīt pilnmēness naktī, un sudraba gaisma mirgos ik krāsu lokā. Un ikviens pilnasinīgs belecietis katra loka galā nirs kanālā pēc poda ar īstu sudrabu.

Tieši tobrīd Lusjēns nolēma Rodolfo uguņošanas laikā palikt Tālijā, lai ko tas maksātu.

9. nodaļa. Divpadsmit torņi

Rita cēlienu Hercogiene aizvadīja Padomes vadītājas krēslā. Divsimt četrdesmit padomniekiem bija grūti rast vienošanos septiņās viņiem iesniegtajās kriminālapsūdzības lietās, savukārt Hercogienei vēl grūtāk nācās apvaldīt žāvas.

Varbūt jāizgudro kāda īpaši liela maska Padomes sēdēm, viņa prātoja, tāda, kas aizklātu gan muti, gan acis. Tik nozīmīgiem kriminālgadījumiem viņa dubultnieci izmantot nevarēja, jo pašai dažkārt bija jāizšķir balsojums un vienmēr jāpasludina spriedums.

Šodien pāri Bēdu tiltam uz cietumu tika aizvests vien-vienīgs notiesāts kriminālnoziedznieks.

Uz vecumu laikam kļūstu žēlsirdīga, viņa, nevienu īpaši neuzrunādama, konstatēja.

Noteikti nē, Jūsu Augstība, atsaucās jaunākā no gal-miniecēm, aši aizklādama ar roku muti, nobijusies par savu nepieklājību. Es nedomāju, milēdij, ka esat veca, nedz arī to, ka neesat žēlsirdīga, es domāju…

Hercogiene izšķīrās pārvērst visu jokā. Kā tevi sauc, bērns?

Barbara, mana kundze, sacīja jaunā sieviete, izdarīdama reveransu.

Labi, Barbara, vai tu biji tā, kuru sūtīju uzzināt par meiteni, kas gāja pār Piazza ? vai kaut ko uzzināji?

Jā, kundze. Lejā uz audienci gaida kāds vīrs.

Kāpēc tad viņu nesūta augšā?

Kundze, šuvēja gaida pēdējo uzlaikošanu jūsu Mada-lēnas svētku tērpam, paziņoja cita dāma. Mūsuprāt, to jūs nevēlēsieties atlikt.

Hercogiene brīdi apdomājās. Ļoti labi. Nosūtiet kādu lejā, lai pakavē laiku ziņotājam, es viņu pieņemšu, kolīdz aizies šuvēja. Cerams, viņa būs tikusi galā ar abiem tērpiem.

*

Arianna nevarēja vien sagaidīt, kad atkal tiksies ar Lusjēnu. Kopš gadījuma laivā viņa vai mira aiz vēlmes izrunāties. Tiklīdz abi, izstaigājuši Belecas mazās ieliņas, palika divatā, meitene jautāja:

Kas notika? Vai tev bija sarežģījumi?

Gandrīz, atbildēja Lusjēns. Daudz netrūka.

Turpmāk neko tādu nedrīkstam atļauties, nopietni teica Arianna. Mums taču palaimējās, ka bijām laivā lagūnas vidū, kur līdzās gandrīz neviena nebija. Citādi tas būtu ārkārtējs notikums, ko uzzinātu arī Kimiči.