Stravaganza-1 Masku pilsēta

Montemurato Lusjēnam šķita kā filmas epizode. Ielas viscaur bruģētas, mājas garas un izlocītas, pilsētas gaisotni noteica vērienīgā divpadsmit torņu virkne, kas to apjoza. Šeit viegli varēja iztēloties zobenu cīņas, slepkavības mijkrēslī, nodevību, bruņiniekus un intrigas. Lusjēns ievēroja, ka ik mājai ir pa divām durvīm: vienas masīvas, koka, ar metāla eņģēm un klauvējamo riņķi, otras mazākas un jaunākas, ierīkotas augstāk sienā, apmēram trīs kvadrātpēdu lielas.

Mazākās ir nāves durvis, lietišķi paskaidroja Ro-dolfo. Pirms divdesmit gadiem lielā mēra laikā daudzi cilvēki tādas iekārtoja. Zārku iznešanai.

Lusjēns siltajā saulē nodrebinājās. Kāds laikam iet pār manu kapavietu, viņš nodomāja. Šeit, sešpadsmitajā gadsimtā, cilvēki nāvi uztvēra visai praktiski. Viņa pasaulē par to runāt izvairījās. Doktoru Detridžu meklējot, Lusjēns centās no drūmajām domām atbrīvoties.

Viņi ielūkojās universitātes bibliotēkā, muzejā, daudzās baznīcās un mazā observatorijā kāda torņa smailē. Neviens par cilvēku, kas līdzinātos viņu stravagante , nebija pat dzirdējis. Laiks skrēja, un Rodolfo negribīgi griezās uz torņa pusi, pa kura vārtiem viņi bija ienākuši.

Piedod, Lusjēn, Rodolfo teica. Izskatās, esmu tevi atvedis uz tukšiem medību laukiem.

Viss kārtībā, atbildēja Lusjēns. Man nekas nav pretī. Nudien interesanti.

Kad viņi jau devās pēc zirga, Rodolfo pēkšņi satvēra Lusjēnu aiz pleca. Tas ir viņš, Rodolfo čukstus paziņoja.

Gludi skuvies vīrs baltiem matiem, draudzīgi svilpodams, apmīļoja no staļļa izvestu zirgu. Lusjēnam viņš nemaz nelikās vecs, varbūt kādu nieku vecāks par Lusjēna vecākiem, taču salīcis, un zobi viņam bija greizi un zaudējuši krāsu.

Nevar būt, ka tas ir viņš, Lusjēns atčukstēja. Paskatieties! zēns norādīja uz staļļa durvīm. Pēcpusdienas saule slīpi apspīdēja pagalmu, skaidri iezīmēdama salmos un bruģī zirga un vīra ēnas. Tomēr Rodolfo nevilcinādamies devās zirgkopim klāt.

Dottore, lusjēns dzirdēja viņu klusi sakām. Vīrs pārsteigumā ļāva izslīdēt no rokām sukai. Mirkli vēlāk abi jau apkampās, un Doktors berzēja acis sava nepavisam ne tīrā krekla piedurknē.

Kāpēc jūs esat šeit? Rodolfo pajautāja. Mēs jūs meklējām universitātē.

Detridžs, jo laikam tas tiešām bija viņš, uzmeta bažīgu skatu Lusjēnam.

Pavei, kas tur man aiz kamiešiem, viņš dīvainā, senlaicīgi skanošā valodā jautāja, skaidri neizrunādams r skaņu.

Rodolfo strauji apsviedās, lai pārliecinātos, ka tuvumā neviena nav.

Par zēnu neraizējies; viņš ir savējais. Nāc, Lusjēn, nostājies saules gaismā! Paskaties!

Lusjēns sakaunējies panāca uz priekšu. Viņš dzirdēja, kā anglis pūš, un, stāvēdams saulē bez ēnas, jutās nepatīkami atkailināts tikpat kā izģērbts svešinieka klātbūtnē.

Detridžs svinīgi paspieda Lusjēnam roku. Topi sumināts, jaunekli. Un laipni lūgtum mūsu saimē! Man šķitās, ka nevienu pietuvenu sev vairs nesastapšu.

I Iercogiene pēc ziņām bija kā izslāpusi, lai gan to, ko stāstīja vīrs raupjajās drānās, viņa jau apmēram zināja. Par meitenes ģimenes apstākļiem Hercogiene bija nopratusi pati un tagad vēlējās tikai pārbaudīt, vai Arianna tiešām ir tā, par ko Silvija viņu uzskata.

Jūs teicāt, devās uz salām? Viņai esot brāļi Merlino, vecvecāki Burleskā un tēvs ir Torones muzeja kurators? Vai šīs ziņas ir drošas?

Pilnīgi drošas, vīrs apgalvoja. lin šeit, Belecā, viņa uzturas pie tantes namiņā ar strūklaku, aiz campo San Sulien.

Leonora, Hercogiene pārlika. Tā noteikti ir Džan-franko brāļa atraitne.

Sinjora Gasparini, si apstiprināja hercogienes ziņotājs.

Iestājās klusuma brīdis.

Kundze? viņš vilcinādamies pavaicāja. Vai man turpināt vai censties uzzināt vēl kaut ko?

Hercogiene sakārtoja domas. Nē. Paldies. Viss, kas vajadzīgs, man tagad zināms. Jūsu palīdzība lieti noderēja.

Viņa pasniedza vīram maku, pilnu sudraba.

Izskatās, Hercogiene pie sevis noteica, kad ziņotājs bija projām, ka spēlē iesaistījusies jauna figūra. Tā, kuru gaidu jau kopš tās nakts, kad Rodolfo ieradās ar saviem dīvainajiem lasījumiem. Bandinieks vai karaliene? Paskatīsimies.

*

Rodolfo, Lusjēns un Doktors Detridžs sēdēja krodziņā. Daudz laika runāšanai nebija, jo Lusjēnam bija jāstravagē mājās, un kurš gan to saprastu labāk par veco Elizabetes laika vīru? Bet uz Belecu gan viņš tiem līdzi braukt nevarēja.

Tas nestāv manos spēkos, Detridžs teica. Jo samā pilsēta mani gandari un dāvā manim drošu pajumti.

Dīvaini gan: Lusjēns bija pārliecināts, ka Detridžs runās tāliski tāpat kā visi pārējie šajā pasaulē sastaptie ļaudis un saprast veco vīru viņam nebūs grūtāk kā klausīties Ro-dolfo un Ariannā. Taču Detridžs neapšaubāmi runāja kā cilvēks četrsimt gadu tālā senatnē, par spīti tam, ka dzīvoja laikā, kurā Lusjēns tagad bija ieradies. Ieklausījies uzmanīgāk, zēns aptvēra, ka Detridžs nerunā tāliski, bet senajā angļu mēlē. Lusjēns papurināja galvu; visu to analizēt nebija nemaz tik viegli. Patlaban pilnībā jākoncentrējas uz to, ko abi vīri runā.

Pastāstiet, kas īsti notika! Rodolfo taujāja. Kā jūs kļuvāt Tālijas pavalstnieks?