Stravaganza-1 Masku pilsēta

Uguņošanas secība Lusjēnam bija zināma, un, tiklīdz numurs ar Madalēnas varavīkšņu matiem būs galā, viņš noteikti pazudīs. Vēl aizvien Lusjēnu mocīja sirdsapziņa, jo viņš Tomam sameloja, ka jūtas pārlieku saguris, lai paliktu kopā pēc azaida. Šķiet, Toma seju, viņam promejot, Lusjēns tik drīz neaizmirsīs pa pusei vīlusies, pa pusei… Saprotoša? Lusjēns jutās drausmīgi, iedomājoties, ka tikpat labi Toms varēja just arī atvieglojumu.

Šo domu Lusjēns aizstūma tālākos prāta apcirkņos. Redzot Ariannas priecīgo seju, viņš pasmaidīja. Zēns nolēma, ka atlikušo vakara daļu uzvedīsies kā īstens belecietis un dzīvos mirklim.

Valsts mandolas iekšpuse valdīja dmzma. Hercogiene, viņas dubultniece un kāda kalpotāja bija saspiestas telpā, kur bija vieta labi ja diviem. Otrā “Hercogiene” bija acīmredzamās šausmās, par to liecināja ieplestās acis aiz maskas, īstā bija tikai garlaikota, kā tas pēdējā laikā itin bieži gadījās.

Kopš dienas, kad viņa laukumā bija ieraudzījusi brūn-mataino meiteni, kļuva aizvien sliktāk. Hercogienē bija ieperinājies nemiers un neapmierinātība ar dzīvi. īstas mocības sēdēt te ar kalponi un muļķa zemniekmeiteni, kas spējīga uz blēdībām sudraba riekšavas dēļ.

Kas zina, cik vēl šādu kumēdiņu spēšu izturēt, Hercogiene nodomāja. Labi, ka vismaz nav jāstāv blakus šaur-pierim Vēstniekam ar viņa nebeidzamajām runām par līgumu un neciešami sasmaržināto mutautu. Nudien, vai tad di Kimiči nevarētu atļauties vērtīgākas smaržas, kaut vai no Džiljas, tiem tur bija izstrādāta augstvērtīga parfimērija.

Un tad Vēstnieks jau bija pie kabīnes aizsega un Hercogienei trīcošo krāpnieci nācās stumšus izstumt, tik ļoti viņa bija pārbijusies.

Jaunavas uztraukums lāpu mirguļojošajā gaismā pārāk uzkrītošs nelikās, un Rinaldo di Kimiči vien ar lielu piespiešanos spēja noticēt, ka līdzās nav īstās Hercogienes, kuru viņš tagad uzmanīgi ved no laivas uz laivu. Lēni un precīzi viņi spēra soli pēc soļa no laivas uz laivai, ķīļiem šūpojoties virs ūdens. Pārvietoties varēja, tikai īpaši uzmanoties. Solis sāņus abus iegrūstu smirdīgajos kanāla ūdeņos. To iedomājoties vien, Vēstnieks mežģīņoto mutautu spieda pie deguna ciešāk. Pūlis abpus kanālam mežonīgi auroja. Ļaudis savu Hercogieni mīlēja, un ik reizi, kad valdniece parādījās sabiedrībā, viņa tiem likās aizvien jaukāka un jaunāka. Pietika Hercogieni ieraudzīt, lai visi ticētu, ka šī pilsēta valstī ir pati drošākā, svarīgākā un greznākā.

Kolīdz spožais pāris sasniedza laivu tilta vidū, gaisā uzšāvās pirmā raķete, eksplodēdama turpat abiem virs galvas, izgaismodama viņus un visu pūli ar violetu un sudraba zvaigžņu lietu.

īstā Hercogiene, raudzīdamās pa brokāta aizkara spraugu, smaidīja. Rodolfo neaizmirsa ne mazāko sīkumu. Gatavojot uguņošanu, viņš allaž uzzināja, kāds tērps viņai būs Valsts pasākumā.

Netālu no Valsts mandolas lepni dižojās Lusjēns.

Manējā! viņš uzsauca Ariannai, cenšoties pārkliegt pūļa rēkoņu. Meitene viņam uzsmaidīja, violetās acis mirdzēja tāpat kā ugunis, kas liesmoja viņai virs galvas. Arianna viegli saspieda Lusjēna roku, un viņš paspieda pretī.

Cauri pūlim mandolas virzienā slīdēja gara ēna. Neviens neredzēja, kurp tā dodas. Visu acis bija pieplakušas procesijai uz laivu tilta un gaismu un krāsu plejādei, kas, izceļot majestātisko pāri, iezīmēja tam ceļu.

Debesīm pārlaidās sudraba putnu kāsis. Tad pāvs izplēta krāšņi zilu, purpura un zaļu asti, līdz tā aizklāja apvārsni. Fēnikss izdēja zelta olu, pats no zelta pārkvēlojās sārtā un tad zvaigžņu šaltī izzuda. Ola karājās gaisā, kamēr no tās izšķīlās jauns fēnikss jaunā sārtā un zelta krāšņumā. Aizsmakušu beleciešu izsaucienu pavadīts, melnajā naktī aizsoļoja sudraba auns.

Izrādes kulminācijas brīdī debesīs iezīmējās zaļš pūķis. Virs tā naktī uzliesmoja Madalēnas veidols. Milzu kristāla asara ritēja no acs un uzkrita pūķim, kas sašķīda miljons sarkanās un zelta zvaigznītēs. Tieši tobrīd no mākoņa izslīdēja pilnmēness, apspīdēdams Svētās matus.

Lusjēnam šķita, ka sirds stājas. Pūlim viļņojot sajūsmā par efektiem, ko viņš bija palīdzējis radīt, Lusjēns neredzēja ne Valsts mandolu aizslīdam pa ūdeņiem, nedz tumšo ēnu, kas pieplakusi mandoljeram pretējā laivas galā. Viņš redzēja tikai to, ka Rodolfo bija taisnība. Tiklīdz pēdējās žilbinošās varavīksnes cirtas šķita iekrītam ūdeņos, belecieši cits pēc cita metās kanālā.

Lusjēns kļuva kā bez prāta. Viņš zināja, ka nespēs paņemt sudrabu uz savu pasauli, pat ja to atrastu. Viņš zināja arī to, ka tūdaļ jādodas projām, jāstravagējas , pirms sākas svētki. bet tieši šobrīd zēns bija caur un cauri belecietis. Acumirklī, ievērojis, kur pazūd Svētās daudzkrāsaino matu cirta, arīdzan viņš metās kanālā.

*