Stravaganza-1 Masku pilsēta

Izsmalcināti, nomurmināja Hercogiene, juzdama sakustamies mandolu, kad uzliesmoja Svētā Madalēna, ietinot mēnesnīcas applūdināto pilsētu sudrabā un pilsoņus vienā no regulārajām trakuma lēkmēm. Hercogiene vairs negarlaikojās. Viņas sirdi pildīja kvēls maigums pret naivi lojālajiem, patriotiskajiem pavalstniekiem. Viņai ar tiem bija kas kopējs kaisle pret savu pilsētu. Hercogiene zem maskas centās apslāpēt asaras. Masku notraipīt nedrīkstēja.

Te pēkšņi sudraba aizkars tika atrauts un slaids, sarkanmatains jaunietis pielika dunci viņai pie rīkles.

*

Lusjēns sprauslādams uznira, sagrābis kanālā kaut kādu priekšmetu. Ūdens bija pretīgs, turklāt ledaini auksts, un tas lika atjēgties. Ar šausmām viņš iedomājās, ka grāmatiņa būs izmirkusi, un kas zina, vai ar piemirkušu talismanu stravagācija maz iespējama. vēl lielāks satraukums pārņēma, kad viņš, atmetis matus no acīm, ieraudzīja, ka iepeldējis kanāla vidū. Vienīgā doma bija tikt ārā no ūdens, un, ieraudzījis garām peldošu mandolu, Lusjēns, sakopojis pēdējos spēkus, ieķērās tai sānā un iezvēlās laivā.

Hercogiene saprata, ka jāmirst. Tūkstošiem nožēlu izskrēja cauri viņas smadzenēm, bet ne jau par personīgo drošību; visas saistījās ar pilsētu, Rodolfo un brūnmati meiteni.

Kabīnes iekšienē valdīja klusums. Slepkava neteica ne vārda, un galma dāma šausmās bija pārakmeņojusies. Mandoljers acīmredzot neko nebija manījis, jo vienā mierā airēja pāri kanāla grīvai uz jauno baznīcu, lai tur gaidītu, kā viņš domāja, Hercogieni iznākam no dievkalpojuma.

Slepkava, pielicis dunča asmeni Hercogienes baltajam kaklam, vilcinājās.

Un tad pēkšņi viss gāja juku jukām, un, mandolai draudīgi sasveroties, jau tā pārpildītajā kabīnē iemetās pagalam izmircis zēns. Lusjēns acumirklī aptvēra, ka atrodas Valsts mandolā kopā ar Hercogieni. Virsroku guva intuīcija. Viņš zināja, ka Hercogienei te nav jābūt; visi taču redzēja to ejam pa laivu tillu. Un tomēr viņa bija šeil. Viņš pazina violetās acis un debešķīgās smaržas. Turpat bija ari kāds nepazīstams vīrs ar dunci rokā.

Sekundes simtdaļā Lusjēns aptvēra, ka viņš varētu mirt šeit, Belecas Lielajā kanālā. Tajā pašā laikā viņš apzinājās, ka Hercogienes dēļ ir vērts to darīt. Zēns metās virsū pārsteigtajam slepkavam un, likdams tam zaudēt līdzsvaru, izrāva no rokas dunci.

11. nodaļa. Veiksmes roka

Mandola mežonīgi zvalstījās ūdenī. Tajā bija par daudz cilvēku. Hercogienes dāma visai saprātīgi pabāza galvu iz sudraba aizkariem un uzsauca mandoljeram. Viņš piestāja, lūkodams laivu līdzsvarot, un kā sastindzis skatījās jezgā. Ieraugot Hercogieni, viņa acis iepletās, to Silvija acumirklī ieskaitīja viņam par labu. Acīmredzot sazvērnieks viņš nebija.

Mandoljers palīdzēja Lusjēnam sasiet slepkavu ar sudraba auklām, kas bija kalpojušas brokāta aizkaru saturēšanai. Merlino nazi Lusjēns aizbāza aiz jostas. Tiklīdz slepkava bija droši sasiets, Hercogiene pārņēma vadību.

Tu esi Marko, vai tā? viņa uzrunāja mandoljeru.

Jā, Jūsu Augstība, laivinieks teica, nejuzdamies pārliecināts par personu, ko uzrunā, bet drošs paliek drošs.

Tu šonakt man izdarīji lielu pakalpojumu un tiksi apbalvots. Bet par to visu tu nevienam nedrīksti teikt ne

vārda, kamēr netiksi aicināts kā liecinieks Padomē, kas tiesās šo nožēlojamo nodevēju un viņa saimniekus, lai kas tie būtu. Vai saprati?

Sapratu, kundze.

Labi. Bet tagad mums jānogādā nelietis un šis jaunais varonis, kurš izglāba man dzīvību, atpakaļ Palazzo.

vai tu varētu to visu nokārtot un palīdzēt mums iespējami slepeni nokļūt līdz maniem apartamentiem?

-Jā, kundze, — teica mandoljers, nu Hercogienes identitāti vairs neapšaubīdams. Tad viņš saminstinājās. Bet kas būs ar to otro dāmu, kundze? To, kas gāja pāri laivām?

Hercogienes mute zem maskas nicīgi saviebās. Lai Re-manas vēstnieks ved viņu atpakaļ savā mandolā. Nebrīnīšos, ja viņš par šīs nakts notikumiem manā laivā jau šo to zina.

Marko atgriezās Valsts laivas galā un veda dārgo dzīvību atpakaļ uz Piazetta. neviens neievēroja melno mandolu slīdam kanāla ūdeņos, izņemot staltu stāvu uz uguņošanas platformas, kurš zināja, ka laivai bez 1 iercogienes vēl nav jāatgriežas šai krastā. Rodolfo nekavējoties lika Alfredo vest atpakaļceļā arī viņu.

*

Hercogienes aizstājēja maiznieka meita, vārdā Simo-neta, diez cik labi nejutās. Dievkalpojumam nebija ne vainas, ja nu vienīgi par garu. Mezdamās ceļos un atkal celdamās, meitene bija krietni izkustējusies, un tas nemaz nebija slikti, jo nekāda lielā baznīcā gājēja viņa vis nebija.

Taču pēc iziešanas no dievnama viss sagriezās krustām šķērsām. Pūļa gaviles meitenei tīri labi gāja pie sirds, tāpat arī pastaiga pāri visām tām laivām, bet kur tad bija Valsts mandola? Maksas saņemšana, atgriežoties mandolā, bija galvenais iemesls, kas viņai šajā blēdībā deva drosmi.