Stravaganza-1 Masku pilsēta

Maltītes laikā vecāki stāstīja par brīvdienu un laimīgā kārtā neko daudz neiztaujāja Lusjēnu. Ik pa brīdim abi sazvērnieciski saskatījās, taču Lusjēns bija pārāk noguris, lai pajautātu, ko tas nozīmē. Acis pašas krita ciet.

Šodien drusku pārstrādājies, vai ne? tētis, maigi izņemdams Lusjēnam no rokas dakšiņu, sacīja.

Tā varētu teikt, Zēns žāvādamies piekrita. Viņš bija redzējis uguņošanu, kur pats bija pielicis roku, bija niris smirdošā kanālā un atklājis bagātības, un tad novērsis atentāta mēģinājumu pret valsts absolūto valdnieci. Bet balsī viņš noteica: Kas to būtu domājis, ka video skatīšanās un popkorna graušana var uzdzīt tādu miegu?

Tad laidies tik uz gultu, mamma stingri sacīja. Rīt tev jābūt spirgtam. Mums ir tev kas sakāms.

Ja viss būtu kā parasti, Lusjēns uz šādas ēsmas būtu uzķēries. Bet ne šovakar. Viņš aizsteberēja līdz gultai un, kad roka satvēra grāmatiņu, novaidējās vien. Ko tik viņš nedotu par vienu kārtīgu nakts miegu!

Lagūnas viļņus šķēla pavisam parasta airu laiva. Pie airiem sēdēja visai izskatīgs jauns cilvēks, viņš veda vienu pasažieri pieticīgi ģērbtu sievieti, glītu, bet ne vairs jaunu. Acīmredzot precētu sievu, jo bez maskas. Sieviete klusēdama vēroja salas. Patlaban viņi tuvojās Burleskas daudzkrāsainajiem namiem.

Airētājs, pietauvojis laivu, piedāvājās pasažieri pavadīt, taču viņa no palīdzības atteicās. Tad viņš, padodams grozu, palīdzēja sievietei izkāpt no laivas, un viņa devās uz pilsētiņas vienīgo balto namiņu. Glītais laivinieks, paraustījis plecus, devās meklēt kaut ko ēdamu.

Paola Bellini, slaucīdama rokas priekšautā, atvēra durvis, bet, ieraugot ciemiņu, pārsteigumā aizšāva mutei priekšā roku.

Vai drīkstu ienākt, māt? sieviete klusā balsī pavaicāja. Man ar tevi jārunā.

*

Kad Lusjēns nākamrīt pēc Madalēnas svētkiem materializējās Rodolfo laboratorijā, viņš bija pārsteigts, cik sirsnīgi skolotājs to sagaidīja. Zēnam likās, ka par nakts izturēšanos Rodolfo būs sadusmojies, bet nekā tamlīdzīga -gudrais zintnieks pirmo reizi pa visiem laikiem mācekli mīļi apkampa.

Vai ar tevi viss kārtībā? Rodolfo jautāja, pētoši uzlūkodams Lusjēnu. Vai ar vecākiem nekādu sarežģījumu nebija?

Nē, viss pa pirmo, mazliet samulsis, atbildēja Lus-jēns. Viņnakt abi necik neparunājās, jo Rodolfo svētkos vēlējās būt līdzās Hercogienei, lai nodrošinātu kārtīgu aizsardzību. Tagad Lūsjēns juta, ka pēdējais laiks paskaidrot, kāpēc viņš palika Belecā.

Zinu, ka nevajadzēja riskēt, viņš iesāka, bet man tā gribējās redzēt uguņošanu.

Teiktais izklausījās bērnišķīgi un patmīlīgi.

Nu, un kā, tavuprāt, bija? Rodolfo nopietni pajautāja.

Spīdoši, teica Lusjēns. Pat labāk, nekā biju iztēlojies. Taču zinu, ka esmu rīkojies nepareizi. Atvainojiet.

Neatvainojies, atbildēja Rodolfo. Nebijis te tevis, Silvija būtu nonāvēta. Rodolfo nodrebinājās. Iespējams, tieši tādēļ tev šeit bija jāierodas tāpēc talismans atrada ceļu pie tevis un neviena cita.

Rodolfo noņēma sev no jostas merlino dunci un svinīgi sniedza to Lusjēnam. Piesēdies līdzās, viņš pirmo reizi pa visiem laikiem Lusjēna klātbūtnē pārmeta veiksmes zīmi.

Vai saproti? Pateicoties dievietes, viņas dzīvesbiedra un dēla spēkam, Silvijas dzīves loks palika nepārrauts.

Ne visai, atbildēja Lusjēns, kautri pasvārstīdams rokās dunci un atcerēdamies, kam tas paredzēts. Kas ir dieviete un tie pārējie? IJn kāds tam sakars ar mani?

Tā ir mūsu senā ticība, paskaidroja Rodolfo, tā, kas bija pirms kristietības. Vidusjūras austrumu krastā viscaur ticēja dievietei un viņas dzīvesbiedram.

-Jādomā, ka ari viņ.š bija dievs? teica Lusjēns.

Jā, bet ne tik spēcīgs kā dieviete. Ari dēls bija par viņu spēcīgāks. Daži tic, ka dzīvesbiedrs sākotnēji bija dievietes dēls un tikai vēlāk, kad incests kļuva tabu, tika izgudrots arī vīrs, un tāpēc viņš palicis ēnā. Dēls no sākta gala celts gandrīz tādā pašā godā kā māte. Kad ieviesās kristietība, visām pagāniskajām dievietes un viņas dēla statujām atļāva palikt savā vietā. Vienīgi tagad tos sauc par Dievmāti un jauno Kungu.

Rodolfo jautājoši uzlūkoja Lusjēnu.

Piedodiet, teica Lusjēns. Mums ir Anglijas Baznīca. Tāpēc neko daudz nezinu, Dievmāte zināt, vairāk raksturīga katoļiem.

Rodolfo pacēla uzacis. Kas tā par Anglijas Baznīcu? Un katoļi?

Lusjēns jutās pārsteigts. Zināt, Henrijs Astotais un viss, kas ar to saistīts. Viņš gribēja precēt Annu Boleinu, taču Pāvests nešķīra iepriekšējo laulību, tad nu Henrijs izveidoja savu Baznīcu.

Nu bija Rodolfo kārta brīnīties.

Doktors Detridžs neko tādu man nav stāstījis. Šajā pasaulē zināms, ka jūsu Anglijā, mēs to saucam par Albionu, ir tā pati ticība, kas Tālijā, un baznīcas priekšgalā ir Pāvests.

Nu, piebilda Lusjēns, — Doktora Detridža laikā tas bija bīstams temats. Kad nomira Henrijs un pēc tam arī viņa dēli, meita Mērija lika nogalināt karaļa jaunās ticības piekritējus. Savukārt Detridža laikos karaliene Elizabete pavēlēja nogalināt par sekošanu tai otrajai ticībai katolicismam.

Vai par katoļiem jūs saucat cilvēkus, kas tic senajai kristietībai?

Jā, par Romas katoļiem, manuprāt, tāpēc, ka Pāvests ir Romā.