Stravaganza-1 Masku pilsēta

Rodolfo bija skrējis visu ceļu no Piazetta un tad tālāk uz savu palazzo, mugurā viņam vēl aizvien bija melnais samta apmetnis, kuru viņš tagad noģērba un kurā ietina Lusjēnu. Tad viņš piegāja pie izdzisušā kamīna un ielika tajā ugunsakmeni. Drīz vien istaba pildījās ar siltumu.

Hercogiene pastīvi piecēlās kājās un pazvanīja sudraba zvārgulīti.

Kāpēc gan tev, Rodolfo, nepaņemt viņu atkal pie sevis? Es šeit palikt nevaru. Jāiet glābt tas nabaga bērns, kas šonakt svētkos personificēja mani. Aiz bailēm būs pārakmeņojusies.

Beidzot Lusjēnam viss kļuva skaidrs. Hercogiene izmantoja dubultnieci! Un, spriežot pēc Rodolfo sejas izteiksmes, arī viņam tas bija jaunums.

*

Arianna nesaprata, kas viņā gūst virsroku raizes vai dusmas. Pēc Lusjēna impulsīvās ieniršanas viņa to uz cietzemes vairs nebija redzējusi. Izmeklējās pa kanālmalu un vēlāk Piazza Maddalena, bet tādā pūlī kādu atrast nebija iespējams. Beigu beigās meitenei bija jāatgriežas pie tantes, cerot, ka Lusjēnam izdevies stravagēt uz dzimto pasauli, pirms vecāki pārradušies mājās. Pagaidām viņai, kā mēdza teikt tante, jāsaglabā vēss miers un ar to ariannai nekādi neveicās.

Simoneta soļoja pār Piazza, ieķērusies vēstnieka elkonī, tas bija kā sapnī. Belecieši sveicinādami veidoja dzīvu ķēdi gar ceļa gabaliņu līdz sārti nokrāsotajai Hercogienes Palazzo, un simonetai tīri labi padevās tiem graciozi atmāt, taču iekšēji viņa trīsēja. Kaut kas nebija kārtībā; Hercogienes galvenā dāma detalizēti bija izklāstījusi veicamo uzdevumu, un visam jau pirms pusstundas bija jābūt galā.

Cik gan atvieglota Simoneta jutās, ieraugot to pašu dāmu Palazzo vārtos! pienākusī sieviete droši veda viņu projām no Vēstnieka.

— Atvainojiet, Ekselence, dāma sacīja, Viņas Augstībai pirms svētkiem dažas minūtes jāveltī skaistumkopšanai. Lūdzu, uzgaidiet pieņemšanas zālē.

Vēstnieks pamāja. To, ka šī galma dāma bijusi Valsts mandolā, viņš nezināja. Vēstnieks bija pavēlējis Hercogie-nes pavadoņus, lai kas tie būtu, nogalināt, ieskaitot man-doljeru, ja rastos nepieciešamība. Šobrīd viņš tikai ar pūlēm valdīja prieku. Paies krietns laiciņš, iekams atradīsies peldošā līķu mandola, un slepkava tikmēr būs gabalā. Ri-naldo di Kimiči, paņēmis piedāvāto kausu vīna, ar baudu iedzēra. “Par Belecas, pēdējās pilsētvalsts, pievienošanu Republikai,” viņš domās uzsauca tostu.

Lusjēns, pamodies savā gultā, nomierinājās. Pulkstenis rādīja pieci, un mājā valdīja klusums. Vecāki vēl nebija atgriezušies. Zēns uzmeta bažīgu skatu apģērbam. Mugurā tas pats, kas šorīt, dodoties uz Belecu, trūka vienīgi

apakšbikšu, kas tagad žāvējās kur nebūt Hercogienes Palazzo. merlino dunci un maišeli ar sudrabu viņš bija atdevis glabāšanā Rodolfo. Grāmatiņa pēc izpeldēšanās kanālā neko daudz cietusi nebija, vienīgi no vākiem mazliet nolupusi krāsa. Rodolfo to kamīna siltumā virs gailošā ugunsakmens bija rūpīgi izžāvējis.

Tomēr grāmatiņa viņu mājās bija nogādājusi. Tagad viņš to uzmanīgi apošņāja. Paldies Dievam, pēc kanāla nesma-koja. Rūpīgi novietojis grāmatiņu uz naktsgaldiņa, viņš iekrita dziļā dabiskā miegā.

Hercogiene kāpa lejup pa Palazzo marmora kāpnēm, krāšņa savā violetajā satīnā. Ausīs un ap kaklu zaigoja briljanti, bet tumšajos matos briljanta tiāra. Svētku viesi, kas pirms došanās uz banketu zāli gaidīja ierodamies Hercogieni, viņai uzgavilēja. Bet viņas acis meklēja vienvienīgu personu Rinaldo di Kimiči.

Viņa bija gandarīta, redzot, ka Vēstnieks satrūkstas un aizrijas ar vīnu.

Vēstniek, Hercogiene līdzjūtīgi uzsauca savā neatkārtojami skanīgajā balsī. Vai jums gadījumā kaut kas nekaiš? Mēs nedrīkstam viesiem likt gaidīt.

Di Kimiči pienāca viņai klāt kā cilvēks, kas ne vien ieraudzījis spoku, bet arī saņēmis rīkojumu vest to pusdienās. Viņam acumirklī bija skaidrs, ka tā tik tiešām ir Hercogiene. Acīmredzot kaut kas nogājis greizi. Bet kas? Un vai Hercogiene par ieplānoto atentātu zina? Kad viņa tam blakus slīdēja uz banketu zāli, Vēstnieks saprata, ka vairākas stundas tiks pakļauts izsmalcinātai spīdzināšanai.

Hercogiene domāja tieši to pašu. Bija vērts piedzīvot visas šīvakara šausmas, lai redzētu Vēstnieka apjukumu, un viņa nebūt neplānoja tik viegli no tā atstāties. Ja jau Vēstnieks bija uzpircis slepkavu, kam viņa jānogalē, tad viņa savā svētku banketā liks tam mocīties neziņā un bailēs par savu dzīvību.

Tā bija jauka diena. Paldies, ka pamudināji braukt, -pēc stundas pārrodoties mājās, mamma sacīja Lusjēnam.

Dieviņ tētīt, cik pulkstenis? Tu droši vien esi izsalcis kā vilks. Laidiet nu mani uz virtuvi ko nebūt sačabināt.

Nekādā gadījumā, iebilda tētis. Varu saderēt, ka Lusjēns ar Tomu augu dienu dzīvojuši uz pāris sviestmaizēm. Iebaudīsim no ķīniešu restorāna atnestos gardumus.

Lusjēns, dzirdot slēdzam ārdurvis, bija izberzējis miegu no acīm. Izskatās, ka šodien būs jāiztiek ar nieka snaudu, bet viņš zināja, ka uz Belecu jādodas, kolīdz, neradīdams aizdomas, varēs likties gultā.