Es jums piedodu, paziņoja Hercogiene, zem maskas viegli smaidīdama. Taču nav pieņemts, ka pirms
Parola samulsis pacēla acis. Vai jūs, kundze, dāvājat man brīvību?
Ne gluži, atbildēja Hercogiene. Es paturu jūs savā dienestā. Jūsu mācību vieta būs
Parola papurināja galvu. Deviņpadsmit, viņš atzinās.
Tad pēdējais laiks pievērsties cienījamam amatam, -teica Hercogiene. Nevar taču dienišķo maizi pelnīt, durstot cilvēkus.
Lusjēna vecāki vēl aizvien izturējās noslēpumaini. Dodoties uz darbu, tēvs, viņu samīļodams, piemiedza aci un teica: Līdz vakaram.
Vārdi un apskāviens bija pašsaprotami; pamirkšķināšana ne. Mātei stundas bija visu dienu. Tomēr brokastlaikā viņa paziņoja: Lai gan man darba pilnas rokas, taču pie pusdienu galda parunāsimies.
Lusjēns prātoja: parunāsimies, jā, bet par ko. Viņam patika iegūtā brīvība varēja gan izprātoties, gan nosnausties.
Māte gandrīz visu dienu būs ārpus mājām, taču atgriezties Belecā, lai paskatītos, kas tur šonakt notiks, Lusjēnam nemaz negribējās.
Nakts vizītes pilsētā viņā sāka viest neomullbu. Briesmas varēja kļūt arī draudīgākas. Tikai laimīgas nejaušības un pārsteiguma mirkļa dēļ Lusjēns atentāta mēģinājuma laikā pārvērtās varonī, nevis kādā no upuriem. Viņš mēģināja iztēloties, kas būtu noticis ar ķermeni šeit, paša pasaulē, ja viņu Belecā būtu nodūruši. Vai mamma ar tēti, ieejot Lusjēna istabā, atrastu dēlu asiņainos palagos mirušu?
Lusjēna iztēles ainas kļuva aizvien šaušalīgākas. Ja nu viņi Londonā sāktu medīt slepkavu? Nevienu neatrastu, un viss tiktu iekļauts statistikā: vēl viena no daudzajām neatklātajām slepkavībām. Un kas notiktu ar līķi Belecā? Vai tas gluži vienkārši izgaistu? Ja slepkavības mēģinājums izrādītos veiksmīgs, vai kāds maz uzzinātu, ka Lusjēns miris, aizstāvot Hercogieni?
Uz šiem jautājumiem atbildes nebija, tāpēc Lusjēns pirms azaida iekrita dziļā miegā, sapnī viņš redzēja tiesu, kurā Belecas slepkava, vēl aizvien neaprēķināmi turēdams mer-lino dunci, stāvēja liecinieka ložā, kas izskatījās tieši kā divdesmit pirmajā gadsimtā, un teica:
-Jums nav pierādījumu, ka es viņu nogalināju. Kur tad ir ķermenis?
No dunča pilēja asinis pa visu tiesas zāles grīdu, un sapnī Lusjēns zināja, ka tās ir viņa asinis.
Pilsētas ziemeļdaļā stiepās neliels kanāls, kur zaļknābji mandoljeri apguva prasmes. Nedz apmeklētāji, nedz tūristi klusajos ūdeņos neiegriezās. Kanāls bija tik šaurs, ka mājas abpus tam blīvējās cita pie citas. Divas no tām savienoja privāts tilts, saistot augšējos stāvus; nami piederēja Edžidio un Fiorentino, Rodolfo vecākajiem brāļiem.
Abi vēl aizvien bija izskatīgi, lai gan Edžidio savos četrdesmit piecos gados beleciešu izpratnē bija pavecs. Kad brāļi bija vienās vai otrās mājās vai pastaigājās kanālmalā, vai arī nostājās uz tiltiņa, kas tos savienoja, viņi bieži izklaidējās, vērodami jaunizcepto mandoljeru pūliņus.
Savlaik brāļi bija labākie mandoljeri Belecā, arīdzan paši izskatīgākie. Viņi bija ne vien airējuši
Edžidio bija atvēris veikaliņu, kur pārdeva papīru, piezīmju grāmatiņas un zīmuļus ar tikpat virpuļojošiem rakstiem kā Lusjēna talismanam. Gadiem ejot, Rodolfo iekārtoja savu laboratoriju un palīdzēja vecākajam brālim. Viņa veidotā apdare un prasme cēla Edžidio preču reputāciju tiktāl, ka to apskauda visā Eiropā. Edžidio veikaliņš mazajā
Savukārt Fiorentino bija ķēriens uz pavārmākslu, un, Hercogienes piešķirtajai naudai piepalīdzot, viņš atvēra kafejnīcu pie
Hercogienes labvēlībā, citas sievietes vairs neinteresē. Viņi vēl aizvien jutās kā Hercogienes uzticīgie kalpi, gatavi darīt visu, lai ko viņa lūgtu. Un, ja brāļi ari izjuta greizsirdību pret pastarīti, kurš no Hercogienes neatkāpās ne soli jau turpat duci gadu, tad viņi nekad lo neizrādīja.