Stravaganza-1 Masku pilsēta

Tev ir nags! teica Fiorentino savā mandolā pēc tam, kad Gvido stundu bija noairējis. Bez šaubām, jāapgūst visi knifi, bet, manuprāt, mandoljers no tevis iznāks.

Edžidio piekrītoši pamāja. Un tagad dosimies uz tavu restorānu, brāl, ieturēt pusdienas.

*

Viens no Rodolfo spoguļiem tagad bija pavērsts uz Mon-temurato. Galvenais novērojamais bija Viljams Detridžs un viņa gaitas mūru pilsētā. Kopš tika apdraudēta Silvijas dzīve, Rodolfo bija bezgala norūpējies par viņas drošību, un, viņaprāt, vecais stravagante varētu dot vērtīgus padomus.

Taču Detridžs baidījās, ka, tikko izbēdzis no nāves par burvestībām savā pasaulē, viņš varētu kļūt par tādu pašu aizspriedumu upuri Tālijā. Tagad, kad Detridžs laimīgi bija atguvis savu ēnu, šķita, ka viņš nolēmis darboties iespējami neuzkrītoši.

Dodamies projām no Montemurato, Rodolfo bija atstājis Viljamam Detridžam mazu spogulīti. Elizabetietis to pieņēma nelabprāt, taču maz ticams, ka, atrodot to vecā angļa mantās, kāds saskatītu te ko noziedzīgu, kaut arī tas bija netipiski večukam bez slieksmes uz iedomību. Rodolfo nu mēģināja ar Detridžu nodibināt sakarus.

Viņš stāvēja, vērdamies Montemurato spogulī, murminādams formulas, līdz tajā parādījās peldoša Detridža seja.

Meistar Rodolfo, dvesa večuks. Paldies Dieviņam. Jums man jāpalīdz!

Kas atgadījies? jautāja Rodolfo, Detridža acīmredzamo izbaiļu satraukts.

j

Viņi stata sārtu, Detridžs teica. Un baidos, ka priekš manim!

13. nodaļa. Naves spriedums

Venēcijas ceļojums nāca arvien tuvāk; Lusjēnam bija vairs tikai dažas dienas, lai noskaņotos un sagatavotu Rodolfo savai prombūtnei. Zēns no sirds priecājās par iespēju redzēt īsto pilsētu un, ja godīgi, gribēja mazliet atpūsties no nakts piedzīvojumiem. Nu jau labu laiku, pirms stravagēšanas iemiegot, murgos viņu allaž vajāja vīrs ar dunci Hercogienes mandolā.

Lusjēns neticēja savām ausīm, kad Rodolfo pateica, ka slepkava atlaists brīvībā un tagad ir Scuola Mandoliera audzēknis.

Bet kā tad tā? Vai tad viņš nav bīstams?

Vairs ne, teica Rodolfo. Ēd Silvijai no rokas.

Bet vai tad viņu nesodīs? Un kas notiks ar tiem, kuri viņu nolīga? Tā noteikti ir di Kimiči dzimta, vai ne? Lusjēnam likās, ka paša varoņdarbam, lai arī tas bija gadījums, lemts izčūkstēt.

Manuprāt, Parola jau ir sodīts, teica rodolfo. ja viņš patiesi nožēlo, tad kas gan var būt ļaunāk kā dzīvot kopā ar savu nodevību? Kas attiecas uz di Kimiči, Silvija grasījās sarīkot publisku tiesu, taču es viņu pārliecināju, ka ir daudz izsmalcinātāki paņēmieni, kā atriebties ienaidniekiem. Un vēl viņa ar mani bija vienisprātis, ka tauta nedrīkst uzzināt par dubultniecēm.

Tātad jūs uzskatāt, ka patlaban Hercogienei briesmas nedraud? pajautāja Lusjēns.

Es tā neteiktu vis, drūmi teica Rodolfo, bet varbūt tuvākajā laikā ne.

Redziet, iesāka Lusjēns, sākot ar rītdienu, es kādu laiciņu, kā rādās, nespēšu Belecā ierasties. Vecāki brīvdienās ņem mani līdzi uz ārzemēm. Kolīdz būšu ārpus Anglijas, Tālijā nokļūt nespēšu, vai ne? Lusjēns ieprasījās.

Rodolfo viņu cieši uzlūkoja.

Tātad tev savā pasaulē sāk iet uz labo pusi? viņš jautāja.

Tā izskatās, apstiprināja Lusjēns.

Un kurp jūs braucat?

Uz Venēciju, atbildēja Lusjēns.

Rodolfo pasmaidīja.

Tad jau tu, var teikt, bez pārtraukuma būsi Belecā. Kad atgriezīsies, varēsi man pastāstīt, vai mūsu pilsēta tavā laikā vēl aizvien ir tikpat skaista.

#

Viljams Detridžs atstāja zirgu krastā un iesēdās laivā, kas veda uz Belecu. No Montemurato viņš izbrauca pusnaktī, vēl aizvien baidīdamies par savu apdraudēto dzīvību. Tagad viņš grasījās doties pie māstera Rodolfo, kur,

\parviņaprāt, būs drošāk. Lai gan pagājis jau pusotra gada, Detridžs vēl aizvien nespēja šķirt Tāliju šajā dimensijā no Itālijas savējā.

Itālijā, tāpat kā Elizabetes laiku Anglijā, pret jebkuru zint-niecību izturējās ar naidu un neuzticēšanos. Tomēr pašai karalienei ari bija astrologs, kurš viņas kronēšanas dienu bija izvēlējies atbilstoši zvaigžņu stāvoklim. Patlaban neizzinātais bija tas pats, kas nelikumīgais, un ikviens, kas saistīts ar Itāliju, tāpat kā viņš, automātiski tika pakļauts aizdomām. Tieši tur dzīvoja dižie okultās mākslas meistari -kaut kas kopējs valstīm abās dimensijās.

Detridžs paļāvās uz Rodolfo un ticēja, ka tas ir varenākais stravagante tālijā. ja tālija, padodoties di Kimiči spiedienam, no maģijas novērsīsies, tad sadarbība ar Rodolfo varētu kļūt bīstama, taču Detridžs labprātāk uzticējās Rodolfo, nevis palika vienatnē mūru pilsētā. Lai kur viņš ietu, visur dzirdēja vārdu strega, viņš zināja, ka šis vārds nozīmē tiklab burvi, kā stipru dzērienu. Un pilsētas laukumā tika sliets sārts.