Stravaganza-1 Masku pilsēta

Šodien mums paredzēts kaut kas īpašs, viņa uzreiz teica un veda Lusjēnu ārā no dārza cauri calle labirintam lejā uz vietu, kur varēja noķert prāmi. Ceļojums ar prāmi bija lētāks nekā ar mandolu, gluži tāpat kā Lusjēna pasaules Venēcijā. Tie slīdēja krustām šķērsām pa Lielo kanālu kā kustīgi tilti.

Tikuši Lielā kanāla tālajā galā, Lusjēns ar Ariannu neapstājās, lai pētītu apkārtni. Viņi naigi soļoja tālāk un, sasnieguši cita kanāla malu, šķērsoja akmens tiltu. Otrā krastā bija laivu laukums, kur no ūdens tika vilkts dučiem melnu mandolu.

Kas tā par vietu? pajautāja Lusjēns.

Scļuero di Florio e Lauro , atbildēja arianna. divi svētie. Rau, tā milzu baznīca celta par godu viņiem.

Kas viņi tādi bija? pajautāja Lusjēns. Par svētajiem viņš neko daudz nezināja un par šiem nepavisam.

Ak, tikai dvīņu pāris, Arianna izklaidīgi izmeta. Ļaudis tic, ka viņi ar lūgšanām paglābuši salu no iebrucējiem. Daži gan domā, ka viņi bijuši Lielie Dvīņi, tu jau zini, (iemuti , tie, kas debesīs.

Un viņi ir mandolu svētie patroni vai dievi? taujāja Lusjēns, kas jau mazpamazām sāka izprast beleciešu savdabīgās attiecības ar reliģiju.

Arianna paraustīja plecus.

Nedomāju vis. Scņiero viņu vārdu ieguvis tikai tāpēc, ka atrodas tuvu baznīcai.

Mandolām te noberzēja ķīļus un iedrīvēja spraugas. Bet tālāk Lusjēns redzēja būvējam jaunu mandolu. Tā bija skaistākā no visām laivām. Melna, tāpat kā pārējās, taču skaidrajā veidolā bija kas īpašs. Lusjēnam pēkšņi sagribējās kāpt laivas pakaļgalā un vadīt to cauri Belecas ūdeņiem. Pagriezies viņš saprata, ka Arianna domā to pašu. Meitene pasmīnēja un tad atsmaidīja. Kas zina? Varbūt kādudien viņam Belecā būs sava mandola, tieši šī vai arī kāda ļoti līdzīga.

*

Kad Lusjēns pirms Venēcijas ceļojuma ieradās pie Rodolfo uz pēdējām nodarbībām, viņš pārsteigts ieraudzīja atzveltnes krēslā sēžam Viljamu Detridžu.

Esi sumināts, jauno Lusjēn, vecais vīrs teica. Vai necerēji manis šeitan ieraudzīt?

Tiešām necerēju, atbildēja Lusjēns, bet priecājos gan, jūs redzot. Nedaudz samulsis, viņš pakratīja Detri-džam roku.

Tavam māceklim piemīt labas manieres, vecais vīrs atzinīgi teica Rodolfo, kas darbojās ap saviem burvju spoguļiem.

Rodolfo, pagriezies pret viņiem, pasmaidīja un tad pamāja.

Man tas ir liels gods, divi stravagante no citas pasaules manā laboratorijā, viņš sacīja.

Nekā, teica Detridžs, no manis vairs nava nekā. Nu vairs tik dabas filozofs.

Vai jums ir gadījies vēl kādreiz atgriezties kā stravagari tem savā pasaulē? pajautāja Rodolfo.

Detridžs nobālēja.

Man nemūžam nenāktu prātā atgriezties tai šausmo-nīgajā pasaulē, kur manim liktu sārtā.

Tā nebūtu vis, nomierinoši teica Rodolfo. Kā stra-vagante no šejienes jūs nonāktu savas vecās pasaules nākotnē. Jūs ierastos Lučiano laikā, paviesotos divdesmit pirmajā gadsimtā. Vajadzīgs tikai talismans, kas radies tajā pasaulē. Pie jums, jādomā, vēl ir vara šķīvis?

Detridžs, pataustījies pa kamzoli, izvilka šķīvi. Tik ikdienišķs priekšmets tomēr spēja uzsākt visu stravagācijas kustību, nodomāja lusjēns. Elizabetietis to tagad uzlūkoja kā vērtīgāko priekšmetu, kas jebkad redzēts.

Tencinu jums, māster Rodolfo. Jums pateicoties, esmu atdabūjis cerību izbēgt, ja gadījienā lietas šeitan pavērstos man par sliktu. Jaunā Lusjēna laikos pesteļus taču sārtā neliek?

Neliek gan, Lusjēns apstiprināja. TV dienas šovos esmu redzējis cilvēkus, kas sakās esam burvji.

Abi vīri paskatījās Lusjēnā, kā kad viņš runātu par noslēpumainu mistēriju.

Bet pagaidām jāsaglabā miers, teica Rodolfo. Manuprāt, jūsu izbaiļu cēlonis Montemurato man jau rokā, Dottore.

Viņš pamāja, lai abi pienāk tuvāk, un tad norādīja uz divpadsmit torņu pilsētu pagriezto spoguli. Acis piesaistīja milzu ugunskurs pilsētas laukumā. Viljams Detridžs, to ieraugot, sarāvās. Nu viņi vēroja, kā mazi cilvēciņi sprunguļu grēdas galotnē slej tādu kā salmiem piestūķētu put-nubiedēkli.

Lusjēnam tikpat kā zvīņas no acīm nokrita.

Lelle! viņš iesaucās. Viņi grasās dedzināt lelli, Doktor Detridž, nevis cilvēku. Zināt, tieši tāpat, kā mēs to Gaja Foksa naktī darām Anglijā, tad rīkojam arī uguņošanu -Rodolfo meistardarbiem tas viss gan nestāv ne tuvu.

Lusjēns pacēla galvu un ieraudzīja divas apjukušas sejas. Stravagācijas dēļ tagad tika pārbaudītas Lusjēna zināšanas vēsturē.

Manuprāt, toreiz, kad jūs atstājāt Angliju, Gaja Foksa nakts vēl nebija iedibināta, viņš vērsās pie Doktora Det-ridža. Gajs gribēja spridzināt Parlamenta ēkas. Cik atceros, tā bija katoļu sazvērestība.

Detridžs izskatījās manāmi pārsteigts.