Stravaganza-1 Masku pilsēta

Bailes tikt sadedzinātam dzīvam viņā bija iestrēgušas kopš izbēgšanas no nāves savā pasaulē. Kaut gan, apmetoties uz pastāvīgu dzīvi Tālijā, ēna bija atgriezusies, nemiers auga. Nepanesami bija domāt par sievu un bērniem, kurus viņš nekad vairs neredzēs, tāpat Detridžs nekādi nespēja noticēt, ka vajāšana ir galā. Ieraugot gatavojam sārtu, viņš acumirklī nosprieda, ka Montemurato kāds zina, kas viņš ir, vai arī kas viņš bijis.

Rītausmā, laivai tuvojoties sudraba pilsētai, Detridžs pirmo reizi daudzu dienu laikā atviegloti uzelpoja. Negribējās ticēt, ka tik skaistā vietā kā šī var būt arī bīstami.

Enriko pie vienas vai divām iecienītā liķiera glāzītēm nostiprināja draudzību ar Hercogienes spiegu Džuzepi. Kopš nakts, kad pienākumi abus atveda līdz Leonoras Gasparini nama durvīm, lai iegūtu vienu un to pašu informāciju, viņi bija tikušies ne vienu reizi vien. Patlaban vīri bāriņā pie nožogotā laukumiņa stiprinājās ar stregu. vakara gaitā viņi tapa aizvien draudzīgāki ne vien savā starpā, bet arī pret parasti drūmo vīru aiz letes.

Ancom! nosvepstēja enriko. vēl vienu man. Un arī tev, manu pudeles brāl. Un sev pašam ar.

Belecā neviens nekad neteica: “Kā tu domā, vai nepietiks?” Šeit nebija automašīnu, kurām iereibušie pavalstnieki varētu sēsties pie stūres, pat ne zirgu pajūgu. Tāpēc apdraudēts nebija neviens, vienīgi paši dzērāji. Sliktākais, kas ar žūpu belecieti varēja notikt, bija iezvelties kanālā, un, ja nu tā arī sanāca, tad deviņos gadījumos no desmit pietika ar šoku ledainajā ūdenī, lai atžirgtu.

Pa reizei tā bija noticis arī ar Enriko. Šoreiz gan tik apdzēries, kā varētu domāt, viņš nemaz nebija. Viņam vajadzēja ziņas, kuras varēja iegūt tikai no Džuzepes un bārmeņa, un viņš bija pārāk slīpēts, lai, okšķeris būdams, palaistu garām izdevību.

Vai atceries to zelli, par kuru viņdien runājām, viņš vērsās pie saimnieka, nospriedis, ka īstais brīdis ir klāt.

To, kuru sakies redzējis Giornata Vietata dienā, enriko pārslēdzās uz klusāku toni.

Kas ir ar viņu? atsaucās saimnieks, tramīgi pārlaizdams acis telpai. Šāda saruna bija bīstama.

Un meiteni, kas abas reizes ar viņu bija kopā?

To skaistulīti? pārjautāja saimnieks. Jā, es viņu zinu. Dzīvo kopā ar tanti netālu no San Salien.

Enriko uzvaroši paraudzījās jaunajā draugā. Iet vieglāk, nekā viņš bija domājis. Vai saproti, Вере, tas ir tas pats. Tas, kuram tu sekoji līdzi uz salām. Tagad pastāsti mūsu draugam, ko tur atklāji.

Pie tantes meitene dzīvo tikai vasarā, klāstīja Džu-zepe. Dzimusi Toronē. Vecāki tur vēl aizvien dzīvo.

Saproti? Enriko čukstēja. Viņa ari ir nodevēja! Abi aizliegtajā dienā bija pilsētā!

Saimniekam sametās neomulīgi. Zēns bija viena lieta; tikpat kā vīrietis. Bet maiga, jauna meitene, un tik skaista kā šī smagi pat domāt.

Jūs abi taču būsiet ar mieru liecināt Padomes priekšā? -apjautājās Enriko un izvilka maku, lai maksātu par šīvakara dzērieniem. Abi vīri redzēja, ka tas ir pilns ar sudrabu. Tie paši noteikumi, kas ar puiku, viņš saimniekam teica. Puse tagad un otra pēc liecības sniegšanas.

Saimnieks aplaizīja lūpas. Galu galā ļaut jaunajiem par tādu zaimošanu tikt cauri sveikā nebija pareizi. Ikviens Belecā zināja likumu par aizliegto dienu. Saimnieks tikai viegli pamāja, bet Enriko neko vairāk nevajadzēja.

Ancora! viņš iesaucās pilnā balsī. Nu viņam bija veseli divi liecinieki, un tas pieliks punktu Rodolfo mācekļa un viņa draudzenītes liktenim. Un labākais, ka Hercogiene, vadīdama Padomi, būs spiesta pati nolasīt nāves-spriedumu. Attaisnot viņus varētu tikai tad, ja Beleca pievienotos Republikai. Federālais likums atspēkotu pašas Belecas vārgos likumiņus.

Hercogienes lielākais draugs un pielūdzējs tad puikas dēļ nostātos di Kimiči pusē un censtos pierunāt, lai viņa paraksta līgumu un lai puika tiek cauri ar veselu ādu. Un tas mēģinātu pārliecināt Rodolfo meitenes labad. Skaidrāks par skaidru. Rit viņš pateiks Džuliānai, lai pasuta kāzu kleitu un visu pārējo.

*

Arianna bija pavisam noskumusi. Vairs tikai dažas pēcpusdienas varēs būt kopā ar Lusjēnu, un tagad, kad abi sastrīdējušies, nevarēja zināt, kā būs ar tām pašām. Protams, viņš būs projām tikai vienu nedēļu, taču Arianna bija pārliecināta, ka pēc zēna atgriešanās viss būs mainījies. Vasara ies uz beigām, un viņai būs jāatgriežas Torones dzīvē.

Ariannai nebija ne jausmas, kā viņa dzīvos tālāk. Kolīdz būs sešpadsmit, viņu spiedīs precēties, un nebija ne jausmas, kas pēc draudzības ar melnmataino zēnu no citas pasaules viņai Tālijā derētu.

Arianna smagi nopūtās, tad saņēmās. Belecieši tā nedara. Jādzīvo mirklim. Jābauda diena. Kad Lusjēns ieradās pie strūklakas, meitene viņu sagaidīja ar parasto dzirksti acīs, ne ēnas no nomāktības. Ieraugot zēnu, Arianna jutās tik atvieglota, ka par strīdu pat neieminējās.