Stravaganza-1 Masku pilsēta

Lusjēns gan vēl nebija to stāstījis Rodolfo. Nezin kāpēc zēnam likās, ka, būdams citos apstākļos, viņš Belecā vairs nespēs atgriezties. Un viņš jau arī nezināja, vai maz būs tur vajadzīgs. Rodolfo acīmredzot arī uzskatīja, ka situācija kļūst bīstama, jo lūdza, lai Lusjēns pirms stravagēšanas uz mājām vienmēr atgriežas palazzo.

Tu par to tikpat kā nerunā, piezīmēja Arianna. Es labprāt aizceļotu uz citu valsti, kaut vai uz tavai Albionu.

Varbūt kādudien aizceļosi arī, teica Lusjēns. Vai uz citu pasauli. Varbūt kļūsi stravagante un atceļosi uz manējo. nesaprotu, kāpēc visiem stravaganti jābūt vīriešiem.

Ariannas acis iedegās.

Tev taisnība! Izskatās, ka tagad par mandoljeru vairs nevarēšu kļūt, bet, esmu gatava saderēt, stravagante no manis sanāktu. varbūt pajautāšu par to sinjoram Rodolfo.

Patlaban viņi sēdēja tajā pašā kafejnīcā līdzās nožogotajam laukumiņam, kur bija malkojuši karstu šokolādi Lus-jēna pirmajā BelecaS dienā. Pārdevējs aiz letes viņus vērīgi pētīja. Kolīdz abi gatavojās iet projām, viņš pamāja vīram zilajā apmetnī, kas kafejnīcas stūrī ēda aprikožu torti. Vīrs norija kumosu, paķēra zilo apmetni un piegāja pie letes, lai parunātos ar jauno draugu.

*

Rinaldo di Kimiči cieta velnišķīgas mokas. Kopš Mada-lēnas svētku nakts nolīgtais slepkava bija kā ūdenī iekritis. Vai šis būtu aizbēdzis ar saņemto atalgojuma pusi? Hercogienes izturēšanās pret Vēstnieku nebija mainījusies, varbūt viņas dzīvība toreiz nemaz netika apdraudēta, taču viņa bija tik slīpēta un izveicīga pretiniece, ka nekad neko nevarēja zināt.

Svētku nakts notikums un neziņa bija mokoša. Beigu beigās Vēstnieks nolēma visu atklāt Enriko.

Okšķeris jutās gan glaimots, gan pagodināts. Viņš bija zaudējis daudz laika, pielicis milzu pūles, lai iegūtu Vēstnieka uzticību, un tagad viņš aiz lepnuma piepūtās. Sirdī pret di Kimiči lempīgo mēģinājumu novākt Hercogieni Enriko nejuta neko citu kā vienīgi nicinājumu. Viņš zināja, mazākais, pusduci vīru, kas šo uzdevumu paveiktu godam. Par īstu atalgojumu viņš to izdarītu arī pats.

Lai kā arī būtu, Enriko tagad berzēja rokas, paskat tik. tieši viņa piegādātās ziņas īstenoja slepkavības plānu, un viņš acumirklī nolēma atklāt nule uzzināto.

Ir vēl kāda iespēja, Ekselence, kā piekļūt Viņas Augstībai, Enriko teica.

Di Kimiči pamāja, lai turpina.

Vai zināt puiku, sinjora Rodolfo mācekli?

Vēstnieks pamāja.

Tālāk.

Nu, izskatās, ka Senatoram puika ir visai mīļš. Un mēs zinām, ka Viņas Augstībai dikti mīļš ir Senators, vai ne?

Enriko glūnigā sejas izteiksme lika di Kimiči nodrebināties. Vēstnieks savā ziņā bija visai izsmalcināts, un tas, ka jāizmanto šī odiozā vīreļa savāktās ziņas, likās derdzīgi. Taču lepnību atļauties nevarēja. Viņš pamāja, lai Enriko turpina.

Un vai jums nešķiet, ka kundze būtu satraukta, ja viņas sapņu vīrieša mīlulim draudētu nāvessods?

Neapšaubāmi, teica di Kimiči, bet kā lai to nokārto?

Enriko paberzēja degunu. Paļaujieties uz mani. Man ir plāns. Mums zināms, ka puika nav no Padāvijas. Acīmredzot viņš nav arī no Belecas.

Nu un tad? jautāja di Kimiči, kam pēkšņi iešāvās prātā, ka Lusjēns nav ne no vienas spiegam zināmās vietas.

Nu un kā būtu ar aizliegto dienu? iejautājās Enriko.

Puika bija Belecā nākamajā dienā pēc Laulībām ar jūru. Man ir liecinieks. Ja viņš nav dzimis Belecā, ar viņu ir cauri.

I \par*

Kad kļuva skaidrs, ka Lusjēns ir drošībā un satraukums par slepkavības mēģinājumu bija norimis, Arianna saprata, ka tiešām uz viņu dusmojas.

Vai zini, tevis dēļ es raizējos, vai slima palikdama, -viņa sacīja, abiem atgriežoties pie Rodolfo. Bet tu tikmēr kavējies vienos piedzīvojumos. Varu saderēt, Hercogienes acīs tu esi varonis un arī dabūji visu to sudrabu. Un mer-lino nazi, viņa, skaudīgi pamezdama skatu uz dunci pie Lusjēna jostas, piemetināja. Tikmēr man bija vienai jādodas mājās un jāsaka tantei, ka tu mani pavadīji līdz durvīm.

Viss notika neatkarīgi no manis, Lusjēns aizkaitināts sacīja. Uguņošanas noslēgumā mani apsēda tāds kā trakums, un, kad nonācu viņas mandolā, domāšanai laika nebija. Nekāda prieka tur nebija, to gan es tev varu pateikt.

Tik tuvu īstam strīdam viņi vēl nekad nebija tikuši, un atlikušo ceļa gabalu abi gāja klusēdami.

*

Gvido Parola iekārtojās Edžidio mājā; Hercogiene pie viņa tēva bija aizsūtījusi medmāsu. Jauneklim kā akmens no sirds novēlās; šeit viņš jutās drošībā. Maz ticams, ka Scuola Mandoliera telpās vai brāļu mājās canaletto malā viņš ieskries krūtīs Remanas vēstniekam. Todien Gvido kļuva pilntiesīgs Scuola students, un edžidio ar fiorentino galvoja par viņu. Nu viņam bija divi neparasti krusttēvi. Pēc Hercogienes aiziešanas iestājās neveikls klusums, jo Edžidio nepārprotami pateica, kas ar jaunekli notiks, ja viņš atkal sadomās pacelt roku pret Hercogieni. Bet pēc tam viņi pamazām iedraudzējās.

Un nu bija pienākusi pirmā mācību stunda uz ūdens, pirms satumst.