Stravaganza-1 Masku pilsēta

Todien brāļi baudīja glāzi vīna Edžidio mājas terasē. Abi vēroja kādu jauniņo, kurš mācījās pagriezt mandolu kanāla vidū, un lietpratīgi izvērtēja pārpildītās laivas ar tūristiem, kas patiesībā bija Scuola eksaminētāji. ikvienam mandoljeram bija jāiztur eksāmens vēsturē, mūzikā, literatūrā un mākslā, tāpat arī jānokārto pārbaude izveicības prasmē uz ūdeņiem.

Šim jauneklim, kurš nenoliedzami bija izskatīgs, nepavisam neveicās. Brāļi sita sev pa gurniem un auroja smieklos, kad jauniņais pazaudēja airi un eksaminētāju bars lika tam smaiļot atpakaļ, lai atgūtu zaudēto. Te Fiorentīno pamanīja kādu citu mandolu, prasmīgi airētu, šķērsojam kanālu un apstājamies piestātnē līdzās Edžidio mājai.

Diet iesaucās edžidio. tā taču Silvija!

Tā nebija Valsts mandola, vienīgi melnā krāsā, taču kabīnes lodziņos vīdēja aizkari, un tas vēstīja par svarīgu personu. Brāļi negaidīja, kas iznāks no kabīnes, bet noskrēja pa kāpnēm tik žigli kā jaunības dienās. Piestātnē slaids, rudmatains jaunietis sniedza roku sievietei maskā. Viņš acīm redzami nervozēja. Melnajām piestātnes paneļ-durvīm aizveroties, jaunietis pavadīja Hercogieni līdz abiem cienījamā izskata un vecuma vīriem, kuri to sirsnīgi sveicināja. Visa nelielā sabiedrība nu atgriezās terasē, kur Hercogiene neatteicās no glāzes prosecco un kūciņām.

Tas ir Gvido, viņa teica. Es vēlos, lai viņu uzņem Scuola Mandoliera.

Vai nav tā kā nokavēts? pajautāja Edžidio. Jaunuzņemtie trenējas jau nedēļām.

Skola man ir vienu mandoljeru parādā, klusā balsī noteica Hercogiene. Turklāt Gvido ir īpašs gadījums. Viņš grasījās mani nogalināt.

Gvido nokāra galvu un juta asinis sakāpjam vaigos. Viņš vēlējās, kaut Hercogiene to nebūtu teikusi, taču samierinājās sods jāizcieš pilnībā. Abi brāļi nevilšus ķēra pie merlino dunču maksts sev pie jostas. Gvido, būdams sava veida eksperts, tos uzreiz bija ievērojis un tagad apbrīnoja amatnieku mākslu.

Nemuļķojieties, zēni, redzēdama brāļu nopietni savilktās pieres, teica Hercogiene. Viņš tagad ir pavisam cits cilvēks. Es gribu, lai viņš uz kādu brīdi paliktu kluss un nemanāms. Teiksim, tas atbilst manām interesēm. Scuola nebūs tā vieta, kur viņam pievērsīs uzmanību, -jums jāatzīst, viņš tur iederēsies.

Kamēr visi trīs vērtēja Gvido izskatu, viņš diez cik omulīgi nejutās. Jauneklis sarka līdz pat savu sarkano matu galiņiem, un tādi Tālijā bija pietiekami neparasti, lai viņu ieskaitītu izskatīgajos, pat ja nebūtu slaikā auguma un klasisko sejas vaibstu.

Nu, nu, Fiorentino, nekļūsti greizsirdīgs. Tu taču zini, ka vecos stiķus esmu atmetusi, smēja Hercogiene. bez tam, manuprāt, slepkavības mēģinājums nav nekas seksuāli valdzinošs.

Ko jūs vēlaties no mums? Edžidio tieši noprasīja.

Lai izmitināt viņu pie sevis, atbildēja Hercogiene. Vai nu vienās mājās, vai otrās. Un iemācāt mandoljeru mākslas pamatus, lai viņš mācībās tiktu līdzi citiem. Un pasargājat no jebkuras nevēlamas uzmanības, jo īpaši no Remanas puses.

-Jūsu dēļ, Silvij, ja tiešām to vēlaties, jūs jau zināt, mēs to izdarīsim, nopietni apliecināja Edžidio.

Bet nu ļaujiet man nobaudīt vēl kādu no kūciņām, -teica Silvija. Vai tās no jūsu restorāna, Fiorentino?

Ne gluži, viņš atsaucās. Tās man cep kolēģis Bur-leskā Bellini, šķiet, tā viņu sauc.

Interesanti gan, domīgi teica Hercogiene, smalki nolaizīdama cukuru no pirkstgaliem. Garša pavisam pazīstama.

Arianna pūlējās vaiga sviedros, lai uzzinātu, ko Lusjēns iepriekšējā naktī piedzīvojis. Klausoties stāstā par atentāta mēģinājumu, viņa ziņkārē vai dega. Arianna gan bija sev iestāstījusi, ka Hercogiene viņai derdzas, tomēr, iedomājoties cilvēku ar merlino dunci, meiteni pārņēma šausmas.

Un viņa visu laiku bija mandolā? Arianna jautāja.

Un uz tilta dubultniece? Man jau sen likās aizdomīgi, kad visi apgalvoja, ka Hercogiene izskatās nemainīgi jauna.

Kad Lusjēns Ariannai parādīja merlino nazi, viņai vai acis izsprāga.

Dievmāte tev dāvājusi laimi! viņa skaudīgi teica, vilkdama dunci ārā no futrāļa.

Tikšanos aci pret aci ar slepkavu tu sauc par laimi? -Lusjēns smaidot pavaicāja.

Kad Lusjēns jau kuro reizi bija pārstāstījis katru sazvērestības sīkumu, viņš pārsteidza Ariannu ar notikumiem iz savas otrās dzīves.

Ko? viņa neticīgi pārjautāja. Tevi vedīs uz Belecu?

Nu, ne jau uz Belecu, teica Lusjēns. Tu jau zini, mūspasaulē to sauc par Venēciju vismaz angļi.

Vecāki bija tik priecīgi, sagādājot dēlam pārsteigumu. Acīmredzot viņi domāja, ka Lusjēns būs sajūsmā, un tā arī bija. Trijatā viņi brauks uz Venēciju, un visai drīz. Slimnīcā Lusjēnam jāparādās augusta beigās un līdz tam laikam jā-būt atpakaļ.

Man bija saruna ar ārsti Kenediju, mamma bija paziņojusi, un viņai liekas, ka tu esi pietiekami spēcīgs, lai brauktu, tad nu mēs pasūtījām biļetes.

Lieliski! Lusjēns bija atsaucies. Tagad viņš nevarēja vien sagaidīt, kad savā pasaulē skatīs burvīgo pilsētu, lai redzētu, vai tā līdzinās Belecai, kuru viņš tik labi pazīst.