Stravaganza-1 Masku pilsēta

Ak jā, teica Rodolfo. Es ar jums tieši par to gribēju parunāt, Dottore. bet, ja atgriežamies pie Montemurato, tad sārtā tiešām ir burvja tēls, kā Dottore to apjauta. Šajos svētkos gan nav nekā vardarbīga Festa della Strega ap šo laiku tie allaž montemurato tiek svētīti. Tur ir saistība ar raganu, strega pirms simt gadiem, laizdamās virs mūriem, uzlikusi pilsētai lāstu. Pilsētnieki no tā cenšas izvairīties, reizi gadā dedzinādami raganu un arī iztukšodami kausiem liķiera Strega. jūs, Dottore, montemurato noteikti ieradāties tūlīt pēc iepriekšējās Festa, tāpēc neko tādu nebijāt pieredzējis.

Detridžs atviegloti uzelpoja.

Tātad Tālijā cilvēkus par pesteļošanu sārtā neliek?

Rodolfo atbildēja tikai pēc brīža. Acīmredzot viņš negribēja veco viru satraukt.

Kādreiz dedzinājām, Rodolfo beidzot atzinās. Bet tad viss pagriezās uz labo pusi. To, ko savā pasaulē dēvējat par burvestībām, mēs bieži vien saucam par zinātni. Taču di Kimiči cenšas uzpūst baiļu un naida vilni pret to, ko es daru šeit. Manuprāt, viņi drīz vien metīsies vajāt stravaganti kaut vai tāpēc vien, lai izdabūtu noslēpumus. Bet patlaban ir pāragri baidīties.

Ejam ka nenokavējam lidmašīnu, teica tētis, kad mamma jau padsmito reizi pārbaudīja pases, biļetes un naudu. Lusjēns ilgu laiku šaubījās, vai ņemt līdzi grāmatiņu, taču atstāt to šeit likās riskanti. Gribējās, lai grāmatiņa ir allaž pa rokai.

Beidzot viņi brauca uz lidostu. Lusjēns lielāko lidojuma laiku pavadīja snaužot. Iepriekšējā šejienes nakts bija aizvadīta kā rosīga diena Belecā, studējot kopā ar abiem meistariem stravagācijas principus, pa vienam no katras pārceļošanas puses, un pēcpusdienā viņš kopā ar Ariannu pētīja pilsētas dienvidu daļu, vēl paspējot laikus nokļūt laboratorijā, lai atgrieztos savā pasaulē.

Lidosta, kurā viņi nolaidās, bija ievērojami mazāka par Hītrovu, un, sekodami mammas ceļveža padomiem, viņi nokļuva Venēcijā ar vairākiem transporta līdzekļiem.

Braukdams autobusā, Lusjēns atcerējās laivu braucienus ar Rodolfo Montemurato ceļojuma laikā. Braukt pa sauszemi bija krietni vieglāk.

Redz, kur vaporettd mamma uzvaroši iesaucās. Viņa godam bija izpildījusi mājasdarbu un tagad veda savējos uz piestātni, lai noķertu Nr. 82. Tas mūs nogādās pa Lielo kanālu uz Piazza San Marco, viņa pašapzinīgi pavēstīja. Un tā tas arī notika.

Lusjēnam ūdens ceļojuma laikā runāt negribējās. Likās, ka sirds kāpj pa muti laukā. Tā bija un reizē ari nebija viņa pilsēta. Kanālā mudžēt mudžēja vaporetti, baržas un motorlaivas, un, lai ieraudzītu gondolas, vajadzēja krietni ieskatīties. Bet tur jau tās bija, melnas un spīdīgas. Visu uzmanību koncentrējot tikai uz tām, likās, ka tik tiešām esi Belecā. Vienīgi .•*

vairums gondoljeru tur būtu par vecu, par resnu un Hercogieni neapmierinātu. Šī doma Lusjēnam lika skaļi iesmieties.

Kas te tik jocīgs? pajautāja tētis.

Lusjēns tikai plati pasmaidīja.

Vecāki apmierināti saskatījās. Viņi nevarēja iedomāties, par ko Lusjēns smejas, taču redzēja viņu starojam laimē.

Lusjēns ieraudzīja savu ēnu uz vaporetto dēļiem un varen nopriecājās.

Klauvējiens pie durvīm bija skaļš un nepacietīgs. Kalpone gāja atvērt un tika rupji atgrūsta sāņus. Divi pilsētas kārtībnieki steigšus metās viņai garām uz dārzu ar strūklaku, kur sēdēja Leonora, mēģinādama brāļameitai ierādīt, kā izšujamas zemeņlapu maliņas. Arianna, ieraugot sargus, jutās gandrīz vai atvieglota, kad viens no tiem pateica:

Mums ir pavēle par Ariannas Gasparini arestu, viņa tiek apsūdzēta nodevībā.

Leonorai izšuvuma rāmītis izkrita no rokām.

Kas tā par nejēdzību? viņa pieprasīja paskaidrojumus. Manai brāļameitai vēl nav ne sešpadsmit. Kādā veidā gan viņa var apdraudēt hercogisti?

Neievērojot vienu no tās vissenākajiem likumiem, nopietni teica sargs. Ir pierādījumi, ka viņa Giornata Vietata dienā bijusi pilsētā, nebūdama Belecas pavalstniece.

Tante Leonora nobālēja, tad piesarka un aizšāva mutei priekšā roku. Bet Arianna palika nekustīgi stāvam. Toreiz, pirms trīs mēnešiem, nolemdama patverties Madalēnā, viņa pilnībā bija apzinājusies briesmas. Nu jāstājas pretī savas darbības sekām.

*

Divi citi kārtības sargi zvetēja pa Rodolfo laboratorijas durvīm.

Atveriet! Belecas pilsētas sardzes vārdā! Mums ir arestēšanas pavēle!

Kad Rodolfo atvēra durvis, kārtībnieki gāšus iegāzās iekšā. Aplūkoja telpu, cerēdami ieraudzīt zēnu, bet tā vietā atrada sakritušos vecu vīru.

Kur ir zēns? pieprasīja virssargs. Mums ir orderis kāda Lučiano arestam, uzvārds nav zināms, viņš tiek apsūdzēts nodevībā.

Jaunais Lusjēns! brīnījās vecais vīrs, krēslā iztaisnodamies. Kādu nodevību tad jauneklis pastrādājis? Droši vien te ir kāds misēklis.

Nekāda misēkļa, vecais, teica otrais sargs. — Senator, vai esat par jaunekli uzņēmies atbildību?

Viņš ir mans māceklis, jā, apstiprināja Rodolfo.

Kur tad viņš ir? Vai viņam nebija jābūt šeit mācību stundā?

Būs kaut kur pilsētā, visai ticami paskaidroja Rodolfo. Parādiet man pavēli.