Stravaganza-1 Masku pilsēta

Rodolfo uzmeta acis pergamenta strēmelei, un, ieraugot vārdus Giornata Vietata, viņa sirds sarāvās, taču ārēji viņš saglabāja mieru.

Pēcpusdienās mums stundu nav, viņš, atdodams rīkojumu, teica. Šeit jūs palikt nevarat.

Varam gan, teica pirmais kārtībnieks.

Tādā gadījumā iesim mēs, Rodolfo klusi paziņoja.

-Jūs to nevarat darīt, noskaldīja otrais kārtībnieks.

Ak tā? Rodolfo, savilkdams uzacis, attrauca. Vai jums būtu dokuments arī par manu arestu? Un tāpat arī par izcilo angļu Dottore guljemo krinamorte?

Detridžs uzmeta Rodolfo šķelmīgu mirkli, tomēr piecēlās un sekoja viņam līdzi uz durvīm.

Alfredo, teica Rodolfo savam kalpotājam, kas bija turpat aizdurvē. Lūdzu, parūpējies par viesiem. Viņi te kādu laiciņu uzkavēsies, tad nu skaties, lai viņiem nekā netrūktu. Lūdzu, Dottore , jums priekšroka.

Abi stravaganti atstāja istabu.

Tikai kāpņu lejā Rodolfo noteica:

Es pats airēšu laivu. Iespējami drīz jāsameklē Silvija. Paldies Dievam, ka zēns nav Tālijā.

Malholendi apmetās viesnīciņā līdzās Calle Specchieri. lifts bija tik mazītiņš, ka tajā varēja iekāpt vien trīs cilvēki.

Ģimenei jau nu vietas pietika, bet viesnīcas zēns sarkanajā žaketē ar visu bagāžu rikšoja pa kāpnēm. Istabas bija līdzās, otrajā stāvā. Tētis iedeva kalpotājam brangu dzeramnaudu.

Zēns pēc brīža bija atpakaļ, nesdams paplāti ar trijām augstām glāzēm un pudeli spainītī ar ledu. Lusjēns, iegājis vecāku istabā, pavēra slēģus, lai redzētu, kāds skats viņiem paveras.

Es neko nepasūtīju, teica tētis. — Droši vien kāds pārpratums.

Offerto dalla casa, zēns šķelmīgi teica.

Prosecco, teica Lusjēns. Mazliet līdzīgs šampanietim. IJn, manuprāt, viņš teica, ka tas ir šomāju cienasts.

Šo aju, st, teica zēns.Salutē /

Un projām bija. Tētis paraustīja plecus un ar paukšķi atvēra pudeli. Ielējis trijās glāzēs vēso vīnu, viņš mazāko pasniedza Lusjēnam.

Redzu, ka šeit tu būsi visnotaļ noderīgs. Uz tavu veselību!

Priekā! Lusjēns atsaucās.

Tālijā, kādā no Hercogienes cietuma cellēm, aizcirtās durvis. Arianna pagaidīja, kamēr sarga soļi noklust, un tad, nokritusi uz salmu kaudzes, izplūda asarās.

14. nodaļa. Nopūtu tilts

Pirmajā Venēcijas rītā, nolēmuši apsteigt tūristu barus Piazza San Marco , malholendi piecēlās mazā gaismiņā. Kā vieni no pirmajiem tikuši iekšā Bazilikā, viņi kādu laiciņu pavadīja tās ēnainajās telpās. Mozaīkas Lusjēnu nesa-viļņoja tik ļoti kā vecākus. Viņš bija pieradis pie mozaīku vēsās sudraba apdares Belecas Madalēnas bazilikā, un šeit redzamās viņam zelta dēļ šķita uzkrītošas.

Stāvajās, ne visai drošajās kāpnēs ar zeltītajiem bronzas zirgiem, kas veda uz muzeju, Lusjēns drīz vien atpalika, lai uzkāptu lodžijā, kur bija izvietotas kopijas. Tur viņš apskatīja laukumu no vietas, kas Belecā Ariannai bija kalpojusi par slēptuvi. Aizraujoši. Debesis neticamā pastkaršu zilgmē virs laukuma strauji šķeļ baložu bari, un virs lagūnas slaidus lokus met baltas kaijas. Elegantas melnas gondolas šūpojas ūdeņos pie Piazella. kāds svētais augstā kolonnā un spārnots lauva otrā, sargājot pilsētu.

Un tomēr. Lusjēns vairs nespēja pieņemt, ka šī pilsēta ir reāla, bet Beleca alternatīva. Venēcija bija satriecoši skaista un ievērojami tīrāka par Tālijas pilsētu, taču Lus-jēnu vajāja doma, ka viņš mākslas galerijā aplūko gleznu un tad mēģina to salīdzināt ar oriģinālu. Likās neticami, ka ūdens tik tiešām plūst, putni lido un pa laukumu maļas tūristu bari.

Katedrāles vārtos viņš jau bija kopā ar vecākiem. Mātei rokās zibēja ceļvedis.

-Jauki. Tagad iesim apskatīt Dodža pili.

Viņi devās uz ūdens pusi, šķirdami ceļu starp citiem tūristiem un baložiem sev pie kājām, vairīdamies no kioskiem ar kliedzošajām ākstu micēm un zeltu apslacinātajām plastmasas gondolām. Sārti krāsotā pils līdzās Piazetta pievilināja savu tiesu tūristu, un tur tagad veidojās rinda.

Ekskursijas kulminācija bija soļošana pa slēgtam tunelim līdzīgo Nopūtu tiltu līdz Dodža apakšzemes cietumam, atkārtojot izmisuma pilno ieslodzīto ceļu. Lai to redzētu, cilvēki tagad mīcījās rindās. Jau kopš brīža, kad viņi iegāja pilī, Lusjēns jutās neomulīgi. Oficiālās telpas ar paneļotu koku un milzīgiem, laika gaitā nomelnējušiem gleznojumiem izskatījās visnotaļ tumšas un drūmas. Pat Dodža privātie apartamenti ne tuvu nestāvēja Hercogienes mājoklim. Spoguļzāles šeit nebija vispār, un istabas ar pāva sveci un slepeno eju arīdzan. Patiesībā Lusjēns jau no ārpuses manīja, ka te nav nevienas ēkas, kas atbilstu Rodolfo pa-lazzo. atšķirība starp abām pilsētām Lusjēnam sagādāja īstas galvassāpes.

Bet vecāki jau stāvēja rindā uz Nopūtu tiltu, un viņam neatlika nekas cits kā sekot. Tilta vidū spiedošās galvassāpes kļuva neciešamas, bet starp viņu un vecākiem jau bija iespraukušies sveši cilvēki. Pūlis rāva līdzi ar raušanu. Otrpus tiltam vīdēja zemas kameras. Patlaban tās pildīja apmeklētāji T krekliņos un šortos, bezkaislīgi iztēlodamies iepriekšējos iemītniekus.