Stravaganza-1 Masku pilsēta

Lusjēns pasmaidīja par viņas entuziasmu, un viņa atsmaidīja rūpes par dēla veselību uz laiku bija pavirzījušās malā. Tas bija tik mīļi no vecāku puses aizvest viņu šajās brīnišķīgajās brīvdienās, un Lusjēns nolēma visu baudīt ar pilnu krūti. Varbūt brīvdienām kopā ar vecākiem Lusjēns ir tā kā par vecu, taču kā vienīgais bērns viņš ar tiem sapratās labi un to sabiedrībā jutās lieliski.

Patlaban Lusjēns stāvēja San Marco kuģu piestātnē un skatījās pāri uz milzīgo Salutē baznīcas kupolu, atrazdamies apmēram tajā vietā, kur Tālijā bija Chiesa delle Grazie. tieši šeit laivu tilts bija uzņēmis viltus Hercogieni, lai viņa tiktu uz baznīcu, tikmēr īsto apdraudēja slepkava, bet Lusjēns nira smirdīgajā kanālā pēc dārgumiem.

Pienāca vaporetto, un viņi nobrauca piecas pieturas līdz Rialto, šurpu turpu šķērsodami kanālu. Venēcija bija ievērojami trokšņaināka par Belecu, un tamdēļ Tālija dažkārt aizmirsās pat uz vairākām stundām. Jo īpaši tas tā bija Rialto , kur lētas, tūristiem domātas greznumlietiņas zibēja jukjukām ar neiedomājami dārgām zelta rotām.

Vienīgais, kas šeit atgādināja Belecu, bija maskas, veikals pēc veikala un lete aiz letes ar maskām. Daudzas venēciešu maskas bija tādas, kas aizklāj visu seju, turamas aiz zeltīta spieķīša sejai priekšā. Bet bija arī līdzīgas Hercogienes vai citu sieviešu maskām, kuras Lusjēns bija tur redzējis. Tās sedza tikai acis un deguna kumpi; Venēcijā maskas saturēja ieverama gumija, kurpretī Belecā samta vai satīna lentes.

Vai tu nevēlētos kādu sev? apjautājās tētis, redzēdams Lusjēnu kavējamies pie maskām.

Nē, paldies, tēt. Kādu masku gribētos gan. taču līdz šim neesmu redzējis nevienu, kas man tiešām patiktu.

Šeit to netrūkst, vai ne? piemetināja mamma. Varu saderēt, ka simtiem venēciešu masku rotā mājokļus visā pasaulē, daudz vairāk, nekā jebkad nēsāts šejienes karnevālos.

Kas tā par masku ar knābjveida degunu, kas rēgojas visos veikalos? painteresējās tētis.

Mamma ieskatījās ceļvedī. Mēra Ārsta maska. Acīmredzot sešpadsmitajā gadsimtā šeit plosījās negants mēris un ārsti vilkuši knābaino masku, lai pasargātos no mikrobiem.

Bet sešpadsmitajā gadsimtā par mikrobiem taču neviens nezināja, iebilda tētis, un abi sāka savas garās diskusijas, no kurām Lusjēns, pateicoties krietnai pieredzei, varēja atslēgties. Atgriežoties pa sānieliņām San Marco virzienā, lusjēnam ienāca prātā mēris, kas bija aizslaucījis trešdaļu no visiem beleciešiem, īsi pirms piedzima Ari-anna. Pats par sevi saprotams, ka tik daudz dzīvību nebūtībā neaizietu, ja ārsti zinātu, kā mēris izplatās.

Neticami! mamma pēkšņi spalgā balsī iesaucās, it kā pati nupat būtu atklājusi mikrobus. Pretīgi!

Lusjēns paskatījās, uz ko viņa rāda. Laukuma stūrī slējās Makdonalds. māte brēca kā aizkauta. Viņa bija slavena ar pretošanos visam, ko pati sauca par amerikāņu sārņu ķēdi Eiropas skaistākajās pilsētās.

Kā būtu ar burgeriem un čipsiem, Lusjēn? aci piemiegdams, apvaicājās tētis.

Nekaitini viņu, atsmēja Lusjēns. Varbūt labāk paķeram šķēli picas?

Atraduši leti, kur pārdod picu, focaccia sviestmaizes un kārbas ar vēsu dzērienu, visi trīs piesēda uz strūklakas akmens apmales laukuma vidū un, vērodami garāmgājējus, tiesāja azaidu, Lusjēna mātei viebtin viebjoties par tiem, kas gremoja burgerus. Tad viņi turpināja pastaigu, sekojot spilgti dzeltenajām norādēm ar mulsinoši izliektām melnām bultām, kas rādīja ceļu atpakaļ uz Piazza San Marco.

Skat, Lusjēn, pēkšņi piestādams, sacīja tētis. Šeit pārdod piezīmju grāmatiņas, līdzīgas tai, ko tev reiz atnesu. Vai atceries to, kuras dēļ tu sāki interesēties par Venēciju?

Viņi iegāja veikaliņā. Tā bija īsta Aladina burvju pasaule ar lāsumotu papīru un skaistām piezīmju grāmatiņām, sākot ar kabatas izmēru un beidzot ar tādām, kas liekamas uz priekšnieka rakstāmgalda. Cenas astronomiskas. Tētis bija vīlies, iekams Lusjēns neuzgāja zīmuli, rotātu mats matā tādiem pašiem purpursārtiem virpuļiem kā viņa

lolotā piezīmju grāmatiņa. Zēns izņēma no kabatas savu jau mazliet pabružāto grāmatiņu, lai salīdzinātu.

Vai tiešām tas ir viss, ko gribi? pajautāja tētis. Tev taisnība, labi der kopā. Pat tā kā papildina veco grāmatiņu, vai ne? Ko tu ar to esi darījis, rakstīji, sēdēdams vannā, vai?

Blakus kancelejas precēm bija masku veikals. Tur Lus-jēns pamanīja sudraba masku kaķa ģīmja formā, kas viņam atgādināja Belecu. Tā tur gan bija daudz meistarīgāk veidota nekā Rialto kioskos redzamās, bet tētis ar mammu bija priecīgi, ka var to viņam nopirkt. Tad viņi uzgāja kios-kiņu, kur pārdeva rakstainu samtu, un nopirka zaļu šalli mammai un pāri sarkanu čību tētim. Viesnīcā trijotne atgriezās vienreizējā noskaņojumā.

*

Hercogiene pārslīdēja pāri Bēdu tiltam, tērpam švīkstot pa akmens plāksnēm. Tikko sargs atvēra kameru, viņa to atlaida. Kad vīrs tomēr vilcinājās, viņa neiecietīgi pamāja.

Neticu, ka meitene ir bīstama. Jūs taču pats pārbaudījāt, vai viņai nav klāt ieroču? Ja nu viņa tiešām sadomā mani noslāpēt salmu matracī, apsolos jūs pasaukt.