Stravaganza-1 Masku pilsēta

Torčello izrādījās pilnīgi tāda pati kā Torone Lusjēna atmiņā, izņemot mozaīku miniatūrajā katedrālē: šeit sudraba vietā bija zelts. Balti balsinātās mājas kanālmalā, kur dzīvoja Arianna, tirgotavas, kur pārdeva mežģīnes un stiklu (merlino asmeņus tur gan nemanīja), zāļains laukums pie katedrāles tas viss Lusjēnam likās tuvāks nekā jebkas cits no ceļojumā redzētā, lai gan Tordnē viņš pabija vienvie-nīgu reizi.

Soļodams gar kanālu atpakaļ uz piestātni, lai noķertu prāmi uz pilsētu, Lusjēns jutās saguris, taču laimīgs. Tomēr, ejot gar, viņaprāt, Ariannas māju, Lusjēnam atgadījās vēl kāds dīvains pārdzīvojums. Tik slikti kā Dodža cietumā šoreiz nebija. Briesmu sajūta izpalika. Tomēr jautās tāds kā draudīgums, kas šoreiz, šķiet, attiecās tieši uz viņu.

Aizvedis Hercogieni atpakaļ uz pili, Rodolfo izlaida Det-ridžu pie savas laboratorijas, kur abi kārtībnieki, kas bija uzrādījuši pavēli, vēl aizvien nīka kāpņu galā.

Ja atgriežas Lusjēns, čukstēja Rodolfo, vediet viņu pa slepeno eju drošībā pie Hercogienes, un es tur pie viņa aiziešu. Tagad man nekavējoties jādodas pie Ariannas tantes.

Leonora jutās drausmīgi. Tas, ka Arianna apcietināta tieši tagad, kad brāļameita atradās viņas uzraudzībā, bija prātam neaptverami. Leonora nevarēja un nevarēja vien saņemties, lai paziņotu Ariannas vecākiem, kas ar meiteni noticis, kad uz Toroni nevilcinādamies piedāvājās aizbraukt Rodolfo.

Palieciet šeit, varbūt no Palazzo pienāk kāda vēsts, -viņš sacīja. Neraizējieties, Leonora. Varu jums apsolīt, ka Ariannai ne matiņš no galvas nenokritīs. Es atsūtīšu pie jums savu draugu Dottore krinamorti, tiklīdz viņš man nebūs vairs nepieciešams.

Ceļojums laivā līdz Toronei norisa ātri, un Rodolfo bez apstājas prātoja par Hercogienes teikto. Par meitenes tēvu viņš nepajautāja, taču jutās dziļi aizvainots, saprotot, ka bērns radīts, kad viņi ar Silviju bijuši, viņaprāt, vistuvāk. Tas noticis, kad viņš daudz laika pavadīja Padāvijā un bieži atradās ārpus Belecas. Un viņš vienmēr bija pārliecināts, ka Silvija ir uzticīga.

Tagad viņš šķendējās par naivo jaunekli, kāds viņš toreiz bija, pats sev vaicādams, vai tiešām visus šos gadus dzīvojis ilūzijās. Ariannas tēvs kurš gan tas varētu būt? Taču ne Edžidio vai Eiorentino? Silvija vienmēr apgalvoja, ka vecos niķus atmetusi, kad Scuola gaitenī pirmoreiz noskatījusi rodolfo. Bet varbūt viņš, tai ticēdams, bijis apaļš muļķis? Varbūt Silvija viņu nemaz nemīl? Un vēl… šīgada Laulības ar jūru? Silvija viņam bija uzskatāmi pierādījusi, ka abu mīlestība ir stiprāka nekā jebkad.

Rodolfo piespieda sevi par to vairs nedomāt un tagad koncentrēja uzmanību uz meiteni. Patlaban, visu labi apdomājis, viņš aptvēra, ka Arianna ir Silvijas jaunības atspulgs. Acis tās pašas, tas pats smaids.

Platiem soļiem viņš devās prom no kanāla Gasparini mājas virzienā, prātodams par Ariannu un to, kādā veidā Silvija, glābdama meitu, varētu atklāt patiesību, nepakļaujot jauniem draudiem pati sevi. Pēkšņi Rodolfo sastinga pussolī. Turpat pie tauvām pavisam negaidīti uzplaiksnīja Lusjēna tēls. Rodolfo neapstājās, lai pētītu, kas un kā. Viņš tikai sasprindzināja prātu, lai noraidītu Lusjēnam ziņu, ka viņa dzīvība ir briesmās. Vīzija pagaisa, un Rodolfo nācās iet pie Ariannas audžuvecākiem, lai pastāstītu, kas ar meiteni noticis.

*

Enriko strauji izvirzījās par Rinaldo di Kimiči galveno rokaspuisi. Viņa ietekmē Vēstnieks aizvien nepacietīgāk kāroja piespiest Belecu, lai tā pievienojas Republikai.

Aizmirstiet puiku, ieteica Enriko. Vai vismaz ķerieties pie jauna plāna. Nesaprotu, kāda vaina sazvērestībai, ja jau esat iecerējis citu Hercogieni — tādu, kas līgumu parakstīs.

Ja viss ies gludi, kandidāte atradīsies, teica di Kimiči. — Mūsu pašu dzimtā mana māsīca. Frančeska di Kimiči no Belonas.

Bet, lai iegūtu Hercogienes titulu, viņai jābūt Belecas pavalstniecei, iebilda Enriko.

Visu var nokārtot, teica Vēstnieks. Viņai tikai jāapprecas ar Belecas pavalstnieku. Mūsu dzimtai ar viņas pūra apmēriem tas nekādas grūtības nesagādās.

Jādomā, jūsu dzimtas nauda spēs nopirkt arī vēlēšanu rezultātus? pavaicāja Enriko.

Enriko familiārais tonis Vēstniekam nepavisam nepatika.

Esmu pārliecināts, ka Belecas pilsoņu kopums manu māsīcu uzskatīs par vērtīgu kandidāti, viņš stingri attrauca.

Tad nav ko lieki ķēpāties ar puiku. Atzīstu, tā tik tiešām bija mana ideja, bet tagad, manuprāt, mums tikai jāvirzās uz priekšu un kundze jānovāc.

Pēdējais pasākums diez ko neizdevās, ledainā tonī attrauca di Kimiči.

Enriko pasita knipi gaisā. Tāpēc, ka jūs iztikāt bez manis. Jūsu nolīgtais pienapuika bija belecietis neuzticiet šo darbu nevienam, kas nāk no šīs pilsētas. Ikviens galu galā jūt sentimentu pret kundzi.

Vai jūs piedāvājat man savus pakalpojumus?

Nu, teica Enriko, par zināmu samaksu, protams.

Protams, atsaucās Vēstnieks. Tomēr gribu dabūt rokā zēnu. Pie viņa ir kaut kas tāds, kas man ļoti vajadzīgs.

Ak, būs viņš jums, būs, pašapzinīgi atbildēja Enriko.

Un arī Beleca. Tikai uzticieties man.