Stravaganza-1 Masku pilsēta

Pēdējā vakarā tētis noīrēja gondolu ar lākturiem, un viņiem skanēja serenāde saldējuma reklāmas klipa manierē.

Par dziesmām jāmaksā papildus, čukstēja tētis. Interesanti, cik jāpiemaksā, lai viņš apklustu?

Lusjēns par godu Hercogienei izvēlējās gondolu ar visglītāko gondoljeru, kuram gan, jāsaka, bija vairāk nekā divdesmit pieci.

Tu nu gan esi joks, Lusjēn, teica mamma. Kāda nozīme cilvēka izskatam?

Manuprāt, Venēcijā visam jābūt nevainojamam, teica Lusjēns, un neglīts gondoljers šeit nemaz neiederas.

Nomierinošajā vakara gaisā viņi laiski slīdēja augšup pa Lielo kanālu un pēc četrdesmit piecām minūtēm jau bija atpakaļ Piazza San Marina. lusjēns atkal ievēroja, ka starp kolonnām ar statujām galā iet tikai tūristi. Viņš labi zināja, ka arī pats nejūt vēlmi tām tuvoties.

Mamm, kas par tām kolonnām ir tavā ceļvedī? viņš pavaicāja.

Mamma sameklēja.

San Marca un San Teodora kolonnas, viņa lasīja,

te bijusi baismu izrāžu vieta. Līdz pat astoņpadsmitajam gadsimtam tur notikusi noziedznieku sodīšana. Vēl šodien māņticīgie venēcieši tās apiet ar līkumu.

Lai gan bija silta vasaras pievakare, Lusjēns nodrebinājās.

Ak vai, teica tētis. Iebaudīsim vēl kādu dzērienu.

Viņi iegāja vienā no dārgajām kafejnīcām ar vasaras

galdiņiem Piazza. par godu pēdējam vakaram tētis pasūtīja Bellini— kokteili no prosecco ar gaišo persiku sulu.

Vai varētu arī saldējumu? palūdza Lusjēns.

Paņemsim visi, teica tētis. īstu itāliešu saldējumu tik drīz vis nebaudīsim.

Hercogiene sēdēja audienču spoguļzālē, gaidīdama Vēstnieku. Stiklus viņa bija pasūtījusi uzreiz pēc savas ievēlēšanas, un arī tagad, gandrīz divdesmit piecus gadus vēlāk, tie viņai sniedza gandarījumu, ik sienu greznoja rakstains Merlino spoguļstikls. Taču katrs fragments bija iegādāts atsevišķi, un tikai Hercogiene un amatnieks zināja noslēpumu, kā tie izvietoti, lai kopā veidotos maldinoši atspulgi.

Zāles sienas 1 lercogienei deva spēku visās oficiālajās sarunās, mulsinot partneri un laupot viņam drosmi. Neviens nekad nejutās drošs, vai redz īsto Hercogieni. Tas Silvijai bija parocīgi, sevišķi garu, nogurdinošu audienču laikā, kas viņai šai telpā bija jāaizvada ar Remanas vēstnieku. Iedomājot, ka priekšā vēl viena, viņa smagi nopūtās.

Pie durvīm pieklauvēja, un ienāca kalpotājs ar nelielu sainīti.

Atvainojiet, kundze, viņš teica. Man zināms, ka gaidāt Vēstnieku, taču atnācējs visai neatlaidīgi uzstāja, lai nododu jums šo bez kavēšanās. Viņš teica, tur esot mežģīnes, kuras pasūtījāt Burleskā, un tas esot steidzami.

Tieši tā, piekrita Hercogiene, kura nekādas mežģīnes pasūtījusi nebija. Paldies, jūs rīkojāties pareizi.

Viņa atlaida kalpotāju un tad atvēra sainīti. Mežģīņu pa-raudziņš bija sarežģīts un smalks. Hercogiene pielika to tuvāk acīm, kā lasīdama grāmatu. Rotājums viņai tiešām bija lasāms. Hercogienes māte, vecā mežģīņu meistare, abām meitām bērnībā bija iemācījusi savu, tā teikt, mežģīņu valodu.

Jau pirms mātes apciemošanas salā Hercogiene zināja par nestundas tuvošanos. Viņas bērns ilgi noslēpumā nepaliks. Un tagad, pateicoties laimīgai nejaušībai, Paola bija ieguvusi ziņas, kas meitai var glābt dzīvību. Paola visu, ko bija uzzinājusi par di Kimiči sazvērestību, tagad izklāstīja mežģīņu gabaliņā, un, pirms Vēstnieks bija ieradies, Hercogiene jau zināja, kas tā par sazvērestību.

Labi, viņa pie sevis noteica. Paslēpšu tērpā un nēsāšu pie sevis, tiekoties ar to kvadrātpieri. Lai atņemtu man Belecu, ar Rinaldo di Kimiči un viņa duļķaino rokaspuisi būs par maz.

16. nodaļa. Spoguļzale

Lusjēns, pavadīdams nedēļu Venēcijā, bija vairākkārtējs ieguvējs. Pirmām kārtām, visas naktis bez izņēmuma viņš gulēja kā nosists, atgūdams mēnešiem zaudēto. Turklāt Venēcija bija pilsēta, kas prasīja daudz staigāšanas, kaut arī ūdensceļi bija ērti. Pastaigas nāca par labu viņa veselībai. Arī apstākļu maiņa pati par sevi bija brīnišķīga. Jau tas vien, ka varēja tikt laukā no mājām un pēc mēnešu ieslodzījuma redzēt citu vietu, bija ko vērts. Ja turklāt šī vieta bija Venēcija…

Un tomēr kopš brīža Torčello krastmalā pie tauvām Lusjēnu urdīja neskaidras bažas. Būdams ilgstoši un nopietni slims un pārciezdams ārstniecības kursu, Lusjēns zināja, ka viņa dzīvība ir apdraudēta, taču jaunā izjūta bija kaut kas pavisam cits. Zēns nešaubījās, ka draudu saknes meklējamas Belecā, un nevarēja vien sagaidīt, kad, nokļuvis Tālijā, atklās, kas tur īsti slēpjas.

Hercogienes cietumsargs neko tādu līdz šim nebija pieredzējis. Vispirms tik laba izturēšanās pret acīmredzamu ļaundari, kuru pēc tam izlaiž brīvībā nesodītu, un tagad ieslodzīto meiteni, apcietinātu par drausmīgāko pārkāpumu Belecā, lutina kā cienījamu viesi. Hercogiene bija norīkojusi, lai meiteni pārvieto uz plašāku, greznāku telpu ar atsevišķu garderobi. Un tad vēl tās mēbeles! Sarkans samta dīvāns, atzveltnes krēsls, rakstāmais galdiņš un kaudze grāmatu.