Stravaganza-1 Masku pilsēta

Apcietinātajai bija pašai sava eļļas lampiņa un sveces, un paklājs, ar ko pārsegt akmens plāksnes. Viņas kamera tagad bija omulīgāka un mājīgāka nekā paša cietumsarga dzīvoklis. Sargs meiteni varētu pat apskaust. Viņa bija tiešām pievilcīga mazulīte, un sargs bija nonācis pie slēdziena, ka noteikti bez vainas. Viņš cerēja, ka tas tiešām tā arī ir, ja ne meiteni gaida šaušalīgs liktenis. Taču, ja nav vainīga, kāpēc viņam tā jātur ieslēgta?

Īstenībā Arianna cietumā jutās pat atvieglota. Bija tik daudz, ko pārdomāt, un meitene nevēlējās, lai kāds viņu traucē. Pēc otrās tikšanās ar Hercogieni Rodolfo atveda vecākus, un Ariannai, tos ieraugot, uznāca raudiens. Viņa piekļāvās te vienam, te otram, lūgdamās, lai pasaka, ka tas nav tiesa. Vecāki, dzirdot, ka viņa zina savu dzimšanas noslēpumu, bija pārsteigti, tomēr neko nenoliedza. Viņi tikai nopietni uzlūkoja meiteni, vienlaikus atviegloti nopūzdamies, ka pats noslēpums tagad glābs Ariannai dzīvību.

Un tad jau viņi turēja Ariannu ciešos apkampienos, lejot gaužas asaras un solot, ka allaž mīlēs viņu kā pašu bērnu. Bet Arianna šņukstēja arvien nevaldāmāk, saprazdama, ka tagad viņi vairs nekad nejutīsies kā īsti savējie.

Pēc liktenīgās reizes Hercogiene ieradās vēl, nesdama nelielas dāvaniņas, ēdamo vai drēbes. Vienreiz viņa pat atsūtīja kalponi, lai izmazgā un ieveido meitenes matus. Arianna visiem mazajiem uzmanības apliecinājumiem ļāvās kā pa sapņiem. Kad Hercogiene pirmajā reizē bija tik atklāta, Arianna varen sadusmojās. Viņa allaž bija jutusi riebumu pret despotiskiem valdniekiem, un, satiekot Hercogieni aci pret aci, radās jauns iemesls to nīst. Taču Arianna to nespēja, pēc tam kad bija redzējusi Hercogienes aizkustinājumu vairs ne. Ariannai šķita, ka viņa ir sašķelta divās daļās.

Bija jāsamierinās, ka vecāki ir tante un tēvocis, brāļi -brālēni. Vienīgais, kas nemainās, vecvecāki. Viņi bija kā klints, kam pieķerties bangojošās nenoteiktības jūrā. Bet pat šai klintij bija asa un nepatīkama šķautne: Paola ar Džentili, tāpat kā Valērija ar Džanfranko bija viņu maldinājuši.

Nelika mieru doma, ka viņas māte ir varena un haris-mātiska personība, pati Hercogiene. Tas Ariannai lika paskatīties uz sevi pavisam citām acīm. Viņa vairs nebija rāmu, padzīvojušu vecāku, mājsaimnieces un muzeja kuratora, bērns. Viņa bija meita pašai varenākajai Belecas personībai, vienīgajai Valsts galvai, kas spēj noturēties pret di Kimiči, politisko intrigu un sazvērestību plānošanas centru. Un pats sliktākais, ka, par spīti visam, šī doma Ari-annu sajūsmināja.

Jau no mazām dienām viņa bija sapņojusi par piedzīvojumiem un notikumiem, un tagad to bija tik daudz, ka vairs netikt nekādā galā. Nebūs jābaidās tikt izprecētai kādam garlaicības pūznim. Ja gribēs, varēs vispār neprecēties; Hercogiene taču tā varēja. Taču tas uzvilnīja nākamo domu virkni. Kas ir viņas tēvs?

Kas nekait Hercogienei teikt: jo mazāk zināsi, jo drošāk. Arianna vēl aizvien cerēja, ka tēvs ir Rodolfo, kaut arī meitenei no viņa bija mazliet bail. Arianna, tāpat kā citi Belecā, bija dzirdējusi baumas par Rodolfo attiecībām ar Hercogieni. Taču, atvedot vecākus tanti un tēvoci viņš izskatījās tik drūms un nepieejams, ka diez vai būs viņas tēvs. Un. lai gan vēl aizvien kārojās Hercogienei to pajautāt, Ariannai bija jāklusē, jo tagad valdnieci vienmēr pavadīja galminiece, lai kad viņa nāktu.

Tiesa Padomē paredzēta rītdien, un Arianna vairs nebaidījās no sprieduma. Taču viņa bažījās par Lusjēnu. Rodolfo gan apgalvoja, ka no Lusjēna vēl aizvien neesot ne ziņas, ne miņas un ka neesot zināms, kad viņš atgriezīsies.

Tiklīdz Malholendi, pārbraukuši Londonas mājās, izkravāja mantas, Lusjēns, aizbildinājies ar nogurumu, agri devās gulēt. Viņš nocēla virs gultas karājušos spoguli un uzkāra uz nagliņas sudraba masku; tā tagad tur tīri labi iederējās. Spoguli viņš atstutēja pret sienu gultas kājgalī. Tad nolika uz naktsgaldiņa zīmuli un pidžamas kabatā piezīmju grāmatiņu. Iekārtojies gultā, Lusjēns ilgāku laiku tumsā knosījās, taustīdams grāmatiņu un gaidīdams miegu, kas viņu aiznesīs uz Belecu.

Viljams Detridžs rokas klēpī neturēja. Laiciņš pagāja, mierinot Leonoru, kura vēl aizvien, neskatoties uz Rodolfo solījumiem, nespēja atgūties. Patlaban anglis lūkoja atrast metodi, kas ļautu sazināties ar Lusjēnu, tas būtu drošāk nekā stravagēšanās nezināmā laikā. rodolfo bija parādījis, kā darbojas spoguļi, un Detridžs tagad mēģināja nodibināt saikni ar pasauli, kurā viņš bija dzīvojis un kurā tagad dzīvo Lusjēns. Kombinēt savas okultās zinības no vienas pasaules ar Rodolfo zinātni no otras bija grūti izpildāms uzdevums, tomēr panākumi neizpalika.

Vienā no spoguļiem patlaban veidojās aina, ko viņš nekādi nevarēja izskaidrot. Iesākumā likās, ka tas ir kaut kur tepat Belecā, jo pavīdēja sudraba maska. Bet zem tās bija zēna galva uz spilvena. Detridžs tik tikko bija aptvēris, ka tas ir jaunais draugs, kad seja uz spilvena aizvēra acis un laboratorijā parādījās pats Lusjēns.