Stravaganza-1 Masku pilsēta

Nē, bet jūs teicāt biju. kas galu galā notika?

Detridžs izteiksmīgi nopūtās.

Mani piemeklēja briesmas un negadījums. Tas stāsts šim brīdim par garu. Viendien, kazi, jums pavēstīšu. Taču jūtos gana gandarīts, ka vairs neesmu tāds kā māsters Lu-čians. Tagad esmu šeitan un tas ir uz labu.

Leonora pieliekusies papliķēja viņam roku.

Priecājos, to dzirdot, viņa teica.

*

Rinaido di Kimiči ārdījās dusmās par Padomes tiesas iznākumu un kļuva vēl negantāks, uzzinot par Lusjēna meklēšanas atsaukumu.

Enriko tikai paraustīja plecus.

Vienreiz kaut kas iegūts, citreiz kaut kas zaudēts, -viņš noskaitīja. Kāda gan tam būs nozīme rītdien, kad Hercogicne būs mirusi?

Di Kimiči neviļus nodrebēja. Enriko asinskāre biedēja. Izmantot viņu sava mērķa sasniegšanai bija tikpat kā ēst izsmalcinātu ēdienu ar netīru dakšiņu. Māsīca Frančeska jau bija Belecā, gaidot uz savu lomu sazvērestībā. Viņai padomā bija viens otrs Belecas aristokrāts, kuru sazvērestības veiksmes gadījumā varētu precēt.

Bet puiku, ja gribat, varam mierīgi dabūt rokā, solīja Enriko. Kad mums būs jauna Hercogiene un mēs kļūsim par Republikas sastāvdaļu, varēsim uz viņu attiecināt jūsu jauno burvestību likumu. Kaut kas viņā neapšaubāmi ir pretdabisks.

Di Kimiči nopūtās. Zēns viņam bija vajadzīgs. Patiesībā līdz Frančeskas ievēlēšanai nemaz nav jāgaida. Kāpēc neizraut no Enriko rokām netīro ieroci un pašam nenolaupīt zēnu? Bet pagaidām jānogaida, kas sekos rītdienai.

*

Reizi mēnesī katrs belecietis varēja nākt pie Hercogienes ar sūdzību. Ja tas nebija nekas liels, Padomē to nemaz neiesniedza; Hercogiene pati varēja nokārtot nesaskaņas starp kaimiņiem, mantojuma tiesību jautājumus ģimenes lokā, saimnieka un īrnieka strīdu.

Parasti tas Silvijai patika kas vainas tā sēdēt Spo-guļzālē, kura citkārt paredzēta tikai ietekmīgiem vēstniecību darbiniekiem. Viņa tīri labi saprata, ka belecieši, kas bija ieguvuši bēdīgu slavu sava ķildīguma pēc, bieži pie viņas ieradās ar nelielu ieganstu, lai tikai savām acīm paskatītos uz lielo dāmu un nedaudz ar viņu parunātos. Tā bija viena no paražām, kas pavalstniekiem lika ar sirdi un dvēseli pieķerties valdniecei.

Mājup tie devās, juzdami vēl lielāku godbijību pret viņas varenību un samulsuši par redzēto. Spoguļzāle bija tieši līdzās Hercogienes privātajām telpām. Slīdošas durvis ļāva viņai ieiet tieši audienču zālē. Taču šodien Hercogienes stikla tronī sēdēja dubultniece.

Telpa uzdzina Džuliānai reibinošu sajūtu. Viņa neuzdrīkstējās nokāpt no troņa, baidījās paspert pat divus soļus. Viss šeit bija ilūzija un krāpšana; kurš lai izšķir, kas te īsts un kur atspulgs. Džuliāna nodrebinājās; telpā virmoja kaut kas rēgains. Vienīgi Hercogiene spēja kaut ko tādu izfantazēt.

Klausoties pirmos trīs lūdzējus, Džuliāna sīkumos neiedziļinājās. Skatiens zem sarkanās spalvu maskas šaudījās visriņķī neparastajai telpai, kas viņu atspoguļoja, un, spoguļoto paneļu labirintos sašķelts un sagriezts, atgriezās pie viņas atkal un atkal. Viņai iesāpējās galva.

Ceturtais lūdzējs Džuliānas sapņainību izgaisināja. En-riko! Protams, uzrunāt līgavaini nevarēja, taču seja zem maskas pietvīka, pieskaņojoties tās tonim. Ko gan viņš grasījās lūgt? Džuliāna bija gandrīz vai pārliecināta, ka tas būs kaut kas par kāzām.

Taču Enriko neteica ne vārda. Varbūt viņu mulsināja telpa, tāpat kā citus cilvēkus? Bet nē. Enriko skatījās tieši Džuliānā, spoguļstikls viņu nebūt nemulsināja. Piepeši Enriko tā kā pamāja, pieliecās un, šķiet, pameta kaut ko līdzīgu bumbai viņai zem krēsla. Tad apmetās apkārt un steigšus atstāja zāli.

Sprādzienu Rodolfo dzirdēja, atrazdamies laboratorijā. Lusjēns nule kā bija ieradies uz rīta nodarbībām. Pēkšņi nogranda apdullinošs blīkšķis, kam sekoja plīstoša un džinkstoša stikla skaņas.

Rodolfo zināja, kur todien un tobrīd Hercogienei jābūt, viņš to zināja vienmēr. Vienā spogulī nepārtraukti bija redzama audienču zāle. Tagad viņš, šausmu pārņemts, skatījās stiklu un asins sajaukumā. Maz ticams, ka Hercogiene bīis palikusi dzīva. Taču šobrīd Rodolfo bija gatavs kailām rokām mesties stiklos, lai viņu meklētu.

Ātrākais ceļš līdz Hercogienei bija slepenā eja. Atstājis Detridžu un Lusjēnu sev aiz muguras, Rodolfo metās pagriezt svečturi un, negaidīdams, līdz iedegas ugunsak-mens, ieskrēja tumsā. Ausīs dunēja paša elpa, kas spalgi šķēla akmens gaiteni. Kāda balss vaimanāja:

Lūdzu, Dieva dēļ, nē! Rodolfo pat neapzinājās, ka tā ir paša balss.

17. nodaļa. Hercogienes nāve

Enriko gāja lejup pa Hercogienes pils kāpnēm un tad soļoja pāri laukumam, cik lēni un rāmi vien varēdams. Bet, tikko iejucis ikdienišķajā tūristu burzmā un izdzirdis sprādzienu, viņš metās uz mājām, ko kājas nes. Ar di Kimiči bija norunāts, ka Enriko viņu nemeklēs. Palazzo viņš bija uzdevis svešu vārdu un tagad pāris dienas centīsies pazust no visu acīm. Kolīdz Vēstnieks atsūtīs naudu, Enriko paņems Džuliānu un abi laidīsies projām uz Re-moru. Tas skaidrs pat muļķim.