Stravaganza-1 Masku pilsēta

Arī Rinaldo di Kimiči dzirdēja sprādzienu savās mājās Lielā kanāla malā. Pēc tā iestājās klusums, šķita, ka visa Beleca aizturējusi elpu. LIn tad kliedzieni. Vieni skrēja uz pili, bet sargi centās viņus aizturēt un nelaist ēkā, citi savukārt lauzās cauri Spoguļzāļes gruvešiem.

Di Kimiči par varītēm centās izturēties normāli. Kā gan Remanas vēstniekam, saistītam ar asinspirti Palazzo, būtu jāizturas? Viņš prātoja. Jāparādās sabiedrībā, jāizrāda pārsteigums, pat bēdas, ja ne, var rasties aizdomas, ka viņš tur iejaukts. Di Kimiči paskandināja zvaniņu, lai pasauktu kalpotāju un ievāktu ziņas, tomēr uzzināja vienīgi to, ka Piazza Maddalena pusē notikusi eksplozija. viņš kāpa lejā uz piestātni pie savas mandolas.

Laivai šķeļot ūdeņus, Vēstnieks redzēja daudzus satiksmes līdzekļus traucamies tajā pašā virzienā. Laukums bija pilns cilvēkiem kā svētkos. Taču melnie dūmi, kas cēlās no Palazzo jumta, karnevāla gaisotnē neiederējās. Bele-ciešu ugunsdzēsēju komanda sūknēja ūdeni no lagūnas uz Palazzo, cik sparīgi vien spēdami.

Vēstniekam, Piazetta piestātnē izlecot no mandolas, ausīs iegriezās pirmais kliedziens: Bellezza e morta! ar to viņam pietika. pēc neveiksmes Madalēnas svētku laikā viņš nespēja ticēt, ka sazvērestība beidzot izdevusies. Tomēr kliedzieni vēstīja tikai vienu: Hercogiene ir mirusi.

*

Rodolfo tumsā uzskrēja kam mīkstam kāds nāca viņam pretī. No sākuma viņš to sagrāba aiz pleciem, lai pagrūstu malā, tomēr kaut kas atturēja. Smarža, aizturētas elsas, tādi kā šņuksti, un tad jau augums bija Rodolfo rokās. Viņam nebija saprotams, kā Hercogiene izglābusies, taču tā tik tiešām bija Silvija, nepārprotami viņa.

Paldies Dievietei! viņš nomurmināja.

Sieviete nopūtās un ievilka dziļu, trīsošu elpu.

Dieviete varbūt palīdzēja, Silvija drebošā balsī teica,

bet es viņai pasniedzu roku.

Šķiet, labu laiciņu viņi tā stāvēja tumšajā tunelī, kamēr sirdspuksti atgriezās parastajā ritmā, un tad abi lēnām virzījās pa eju uz Rodolfo laboratorijas pusi.

Lai slavētas debesis! ieraudzīdams abus parādāmies, Detridžs sauca. Domājām, ka noticis pats ļaunākais.

Daudz netrūka, Dottore, atsaucās hercogiene. bet, lai nogalētu mani , ar di Kimiči vien nepietiek.

Lučiano, sauca Rodolfo. Pasniedz Hercogienei glāzi vīna. Viņa pārcietusi milzu triecienu.

Kas īsti notika? iedams uz skapīti un liedams vīnu Rodolfo lepnākajās sudraba glāzītēs, pajautāja Lusjēns.

Pirms atbildēt, Hercogiene iedzēra krietnu malku. Viņa bija tumši sārtā tērpā un spalvotā maskā, tieši tādu viņi to bija redzējuši spogulī īsi pirms sprādziena. Ja neņēma vērā putekļu pēdas un dažus slepenajā ejā uzķertos zirnekļa tīmekļus, viņas ārējais tēls nebija cietis. Uz krūtīm un ausīs mirdzēja rubīni, un vēdeklis, kuru viņa vēl aizvien turēja cieši sažņaugtu, bija no asinssarkahām mežģīnēm.

Šodien uz publisko audienci nosūtīju dubultnieci, -Hercogiene teica, un viņas klusajā balsī jautās tik tikko manāmas trīsas. Kā rādās, šī ideja atmaksājās.

Lusjēnam pārskrēja šermuļi. Nevainīga sieviete devusies drošā nāvē. Viņš zināja, ka valdnieces dzīve ir briesmu pilna. Vienā atentāta mēģinājumā Lusjēns jau bija viņu izglābis. Pēkšņi zēnam prātā iešāvās drausmīga doma: Hercogiene dubultnieci sūtījusi Spoguļzālē, labi zinādama, ko dara.

Rodolfo acīmredzot domāja to pašu.

Vai tu zināji, ka kaut kas tāds notiks?

Hercogiene pamāja.

Mani brīdināja.

Vai zini, kas tas bija? Rodolfo cieši saspiestiem žokļiem pajautāja.

Ierocis bija parasts blēdis, kas cerēja nogalēt Belecu, bet patiesībā aizsūtīja nāvē savu līgavu, atteica Hercogiene.

īstais slepkava, protams, bija tas pats, kas iepriekšējā reizē, Rinaldo di Kimiči.

Kā jums tas viss tapa zināms? jautāja Lusjēns, vēl aizvien satraukts, ka Hercogiene sūtījusi citu sievieti drošā nāvē, lai arī tā kādā nebūt veidā bija iejaukta sazvērestībā.

Mana māte, Ariannas vecmāmiņa, darina Burleskā mežģīnes, iesāka Hercogiene, atbildēdama uz Lusjēna jautājumu.

Lusjēns nodomāja, ka Hercogiene vēl nav atguvusies.

Zinu, viņš teica. Esam tikušies.

Ak tā, pavisam aizmirsu, teica Hercogiene. Labi, ja jau esi redzējis Paolas darbus, tev jāzina, ka tie ir izcili. Ļaudis, kas vēlas ko īpašu, brauc pie viņas no visas lagūnas. Nesen ieradās jauna sieviete, lai veidotu brīnišķīgu kāzu tērpa ansambli. Viņa lielījusies ar naudu, kuru iecerētais saņemšot par slepenu Rinaldo di Kimiči labā paveiktu darbu.

Kāda sagadīšanās! iesaucās Lusjēns.

Hercogiene paberzēja acis zem maskas.

Es sakritībām neticu, viņa teica. Tas bija Liktenis. Mātei izdevās atsūtīt vēsti tikai man saprotamā formā. Kad es to izlasīju, nolēmu jauno sievieti šodien izmantot par dubultnieci iepriekš viņa bija to jau darījusi.

Bet, ja jau viņa zināja par briesmām, kāpēc piekrita? -Lusjēns neatlaidās.