Stravaganza-1 Masku pilsēta

Lusjēnam vēl aizvien likās dīvaini redzēt Hercogieni bez maskas, taču jāatzīst, tā bija lieliska maskēšanās. Nebūs daudz tādu ārpus šīs istabas, kas redzējuši viņas seju veselu gadsimta ceturksni. Kā uz burvju mājienu viņa bija kļuvusi neredzama.

Taču Remoras un di Kimiči priekšā padoties negrasos, -viņa turpināja. Mainīšu tikai taktiku, darbošos aiz skatuves.

Kur jūs dzīvosiet? pajautāja Fiorentino. Gribu, lai zināt, ka pie manis jums vienmēr būs mājas.

Vai pie manis, pasteidzās piebilst Edžidio.

Vai arī pie manis, piemetināja Leonora.

Rodolfo neteica ne vārda, lai gan Lusjēns redzēja, ka Viljams Detridžs visai uzkrītoši bukņī viņam sānā.

Pateicos jums visiem, teica Silvija. Bet Belecā es nepalikšu. Tas būtu pārlieku bīstami, pat salās. Esmu iecerējusi doties uz Padāviju. Tas ir mazāk nekā vienas dienas attālumā, un, tiklīdz būšu vajadzīga šeit, varēšu viegli atgriezties. Zuzanna krietni papūlējusies manā labā, pa slepeniem ceļiem pārvēršot mani bagātā Belecas atraitnē. Viņa dosies man līdzi, tāpat, cerams, arī jaunais Gvido.

Parola pietvīcis uztrūkās kājās, tad noliecās pār Silviju un noskūpstīja viņai roku. Lusjēns pēkšņi izjuta skaudru greizsirdību. Iepriekšējā reizē, kad viņi tikās, Parola taču grasījās Hercogieni nogalināt, un tagad vai tas maz iespējams? viņš Hercogieni sargāšot. Lusjēnam gan bija teikts, ka tagad slepkava esot pavisam cits cilvēks. Zēns vēlējās piedāvāt savus pakalpojumus, bet ko gan viņš varētu? Kad nav pat īstas pārliecības, vai varēs Tālijā ierasties arī turpmāk.

Un ko ar di Kimiči? pajautāja Fiorentino. Vai atkal palaidīsiet šo ar veselu ādu tāpat kā viņreiz?

Nē, smaidot atbildēja Silvija, taču līdzās likumam ir ne mazums citu iespēju, kā viņu sodīt. Turklāt diez vai es Padomē varētu liecināt pati par savu nāvi, vai ne?

Lusjēns nevarēja nociesties. Man gan nav saprotams, kas tagad būs. Kas būs nākamā Hercogiene? Kas būs ar Belecu? Kā gan var tik vienkārši nolikt ieročus? Di Kimiči taču noteikti iekļaus Belecu savā Republikā?

Nešaubos, ka Rinaldo di Kimiči jau sameklējis sev tīkamu kandidāti, Silvij, Rodolfo piemetināja.

Iespējams, tev taisnība, atbildēja Silvija, vērsdama savu violeto acu skatienu uz viņu. Bet man arī tāda ir.

Kuru esat iecerējusi? pajautāja Lusjēns.

Tev par mūsu politisko sistēmu lielas skaidrības nav, vai ne, Lučiano? attrauca Silvija. Bet varbūt tomēr būsi dzirdējis, ka Hercogienes vietu var ieņemt viņas meita. Protams, viņa jāievēl, taču neviens cits kandidāts nemūžam negūs virsroku pār Hercogienes mantinieci. Un, manuprāt, Arianna būs brīnišķīga Hercogiene!

18. nodaļa. Viva Bellezza!

Lusjēns pamodās pēkšņi. Ausīs mežonīgi džinkstēja modinātājs, un pirmajā acumirklī viņš pat neaptvēra, kāpēc to uzlicis. Tad Lusjēns atguvās: šodien viņa lielā diena pārbaude. Pēc tā, kas pārdzīvots gada sākumā, šķita gandrīz vai neticami, taču, ierauts Belecas notikumos, par spīti tam, ka pavisam nesen bija notikusi skenēšana, Lusjēns par šo dienu daudz nedomāja.

Turpretim mamma ar tēti domāja. Brokastu laikā un pa ceļam uz slimnīcu viņi par varītēm centās slēpt satraukumu. Nezin kādēļ tas satrauca arī Lusjēnu.

Viņš taču zināja, ka pēc ārstēšanās patlaban jūtas krietni labāk. Drausmīgais nogurums bija pagaisis bez pēdām, viņš tagad jutās daudz labāk, lai gan Belecas nakts dzīves dēļ allaž bija miega badā. Jāatzīst, ka atgriešanās no Belecas vairs nebija tik mokoša kā pirmoreiz, toreiz likās, ka jāieģērbjas atpakaļ svina uzvalkā.

Taču pietika ieiet pa kaučuka virpuļdurvīm ambulatoro pacientu telpā, lai vecās bailes atgrieztos. Droši vien smaržu dēļ, Lusjēns nosprieda. Grīdas dezinfekcijas līdzekļi, sārtais Jlibiscrub šķīdums, kurā ārsti mazgā rokas, tāpat arī pārvārītu kāpostu smārds, kas no kaut kurienes te ieplūda. Neloģiski, taču Lusjēna kuņģis savilkās čokurā.

Sēdēdams Onkoloģijas nodaļas uzgaidāmajā telpā un gremdēdamies atmiņās par viņnakts notikumiem Belecā, viņš centās par vizīti nedomāt. Sākumā Arianna uz Hercogieni nešpetni sadusmojās.

Jūs nedrīkstat mani izrīkot turp atpakaļ, kā darāt to ar citiem! Arianna šķīla zibeņus. Jūs vairs neesat Hercogiene, tāpēc neklausīšu. Un nedomājiet, ka tāpēc vien viss mainīsies, ja esat mana miesīgā māte. Jūs no manis atteicāties. īstā māte ir tā, kas mani uzaudzināja. Un viņai ne prātā nenāktu paziņot par mani lēmumus, ar mani iepriekš neaprunājoties!

Dzirdot šādu jūtu izvirdumu, visi apjuka, tikai ne Silvija. Hercogiene vispirms atļāva visam iet savu gaitu, kamēr Arianna šņukstēdama un nomocījusies sabruka Valērijai klēpī. Valērijas un Hercogienes acis virs sajukušajām brūnajām cirtām sastapās.

Un ko tad tu darīsi, Arianna? Hercogiene pajautāja, pēc Lusjēna domām, sev neraksturīgi maigi. Beleca bez valdnieces nedrīkst palikt. Un tai jābūt neatkarīgai no Re-moras. Tam tu taču piekrīti?

Cirtainā galva Valērijas klēpī pamāja.