Stravaganza-1 Masku pilsēta

Kanāls pildījās ar ziediem, kurus belecieši meta uz zārka. Daži iekrita mandolā, un tās bargi melnais siluets izplūda krāsu pārpilnībā. Tomēr vairums necili sakrita ūdenī un tagad peldēja blakus kortežai līdzās lētiem, Dievietei veltītiem rotājumiem.

Lielais zvans tornī dunēja bez mitas.

Kolīdz mandola ar zārku pabrauca garām nelielajam ģimenes pulciņam, Silvija sāka uzmanīgi vērot pavalstniekus sev blakus. Mandolai braucot garām, visi raudāja, daudzi, nokrituši ceļos, meta krustus vai arī veiksmes zīmi. Citi sauca “Lai Dieviete viņu svētī!” vai “Beleca ir mirusi!” vai arī vienkārši vaimanāja. Veca sieviņa Silvijai līdzās noteica: “Otras tādas Hercogienes mums nekad vairs nebūs -vismaz manā laikā ne!” Silvijai bija jānolaiž plīvurs zemāk, lai apslēptu smaidu sejā un gandarījumu, kuru izjuta. Hercogiene bija līdz sirds dziļumiem aizkustināta.

Patlaban garām slīdēja Valsts mandola. Divkosis, -nočukstēja Silvija. Rinaldo di Kimiči turēja sejai piespiestu mutautu, it kā bēdu sagrauzts.

Viņam nekas cits neatliek, šis necieš kanāla smaku, -Hercogiene nomurmināja.

Rodolfo, kā sastindzis sērās, sēdēja tieši līdzās Vēstniekam. Bet mazajai kompānijai bija skaidrs, ka patiesībā viss notiekošais, kam tagad nācās tēlot līdzi, viņam bija vienaldzīgs. Rodolfo seja gan izskatījās sakritusies, it kā pēdējo dienu notikumu ietekmē viņš būtu novecojis. Cilvēku pūlis juta Rodolfo līdzi, saskatot viņā romantiska vīrieša tēlu, kas nupat zaudējis dzīves mīlu un arī valdnieci, tāpat kā visa pilsēta.

— Nabaga cilvēks! kāds turpat līdzās izsaucās. Dzirdēju, ka šī viņu dancinājusi pēc velna.

Silvija uzmeta niknu mirkli, taču kāds, kam šodien kritika par Hercogieni nebija tīkama, runātāju bija jau apklusinājis.

Nākamajā Lielā kanāla līkumā vērotāju vidū stāvēja Viljams Detridžs un Lusjēns. Zēns pilnībā izjuta izrādes melīgumu, un, bēru mandolai slīdot garām, viņa acis paliks sausas. Taču Viljams Detridžs atklāti šņukstēja par Hercogienes nāvi, lai gan taču zināja, ka viņa dzīva.

Samā bija dižena kundze, Detridžs Lusjēnam teica, un bija skaidrs, ka viņš nebūt netēlo. Ko gan pilsēta bez viņas iesāks?

Negaidīti arī Lusjēns tika ierauts lielajā emociju vilnī. Jā gan. Silvija ir dzīva, taču arī tas, ka Hercogiene mirusi, zināmā mērā bija patiesība. Neviens vairs viņu neredzēs fantastiskajā maskā ar skaistajiem dārgakmeņiem un krāšņā tērpā. Palikusi tikai Silvija Bellini, Belecas pavalstniece, un Lusjēns nevarēja iedomāties, ko viņa iesāks atlikušajā dzīves posmā.

Cilvēku pūļi klusi un stingi stāvēja kā postenī, līdz bēru mandola, bērinieki un Barcone pagriezās uz Isola dei Morti pusi. tur apbedīšanas ceremonija bija īsa un svinīga, un tad mandola pa to pašu ceļu atgriezās. Atpakaļ pa Lielo kanālu tā slīdēja nu jau bez nastas, visapkārt valdīja klusums, ko izretis pārtrauca ātri apslāpēts šņuksts vienā vai otrā krastā. Ziedus neviens vairs nemeta, un muzikanti vairs nespēlēja.

Kolīdz mandola iebrauca molā, zvans mitējās dunēt un šķita, ka visa Beleca izdveš nopūtu. Hercogiene tik tiešām bija aizgājusi.

*

Pilsētas ziemeļdaļā mazs pulciņš baudīja dzīvi. Necik ilgi viņiem pievienojās Lusjēns un Detridžs. Šobrīd Beleca līdzinājās spoku pilsētai. Ielās ne dvēseles. Vēlāk, kad katrs savās mājās veldzēsies ar vīna malku, viss mainīsies.

Ielās atkal manīs pavalstniekus, kas, iespējams, pat uzsāks dziesmu, pēkšņi uzliesmos improvizētas svinības, taču jāpaiet laikam, jāatgūstas no rīta pārdzīvojumiem. Fiorentino mājās bija sapulcējies nepilns ducis cilvēku, kas zināja, ka Hercogiene palikusi dzīva. Pati Silvija, Arianna, Valērija un Džanfranko, Lusjēns, Leonora un Detridžs, kas bija cieši iedraudzējušies, Edžidio, Fiorentino, Gvido Parola un galma dāma Zuzanna. Pēc brīža viņiem piebiedrojās Rodolfo, kas bija atļāvies atstāt bēru svinības. Neviens nebija viņam neko jautājis, saprotot bez vārdiem, ka Rodolfo, bēdu sagrauzts, nespēj uzturēties sabiedrībā.

Nu pulciņš bija pilnā sastāvā, un likās, ka visi kaut ko gaida. Acis pievērstas Silvijai, gaidot kādu uzrunu, taču beigu beigās tas bija Rodolfo, kas pajautāja:

Kas tagad notiks?

Vispirms, teica Silvija, uzdzersim Hercogienes piemiņai tāpat kā pārējie lojālie Belecas pavalstnieki.

Par Hercogieni! cita caur citu skanēja balsis, un pulciņš iemalkoja sarkanvīnu.

Bet tagad, Silvija lūkoja turpināt, taču Rodolfo viņu atturēja.

Pirms saki vēl kaut ko, pieminēsim nelaimīgo sievieti, kuras mirstīgās atliekas atdusas zārkā, un aizlūgsim par viņas dvēseli.

Pirmajā brīdī likās, ka Silvija iebildīs, tomēr arī viņa pacēla glāzi. Par Džuliānu, ģimenes vārds nezināms, lai dus mierā.

Visi atkal iedzēra.

Vai drīkstu turpināt? pajautāja Silvija, uzlūkodama pārējos. Iestājās klusums.

Kā vairums no jums zina, viņa atsāka, kad notika sprādziens, es savā istabā biju viena. Nobijusies no blīkšķa un deguma smakas, aizskrēju pa slepeno eju pie Rodolfo. Man bija jāizdomā, ko darīt tālāk. Biju šīs pilsētas Hercogiene divdesmit piecus gadus, kalpoju tai, kā varēdama. Nolēmu, ka jāizmanto izdevība, lai sāktu dzīvot kā privātpersona.