Stravaganza-1 Masku pilsēta

Kamēr viņi centās samierināties ar ziņu, istabā valdīja klusums. Lusjēns noguris domāja par papildu ķīmijas terapiju, papildu nogurumu, jauko pūciņu atkalpazaudēšanu. Kaut varētu tāpat kā Hercogiene izmantot ķermeņa aizstājēju, viņš nodomāja. Taču šeit bija Londona, nevis Beleca, un Lusjēnam bija skaidrs, ka ārstniecības kurss jāpārdzīvo pašam.

Vai ir vēl kas, ko jūs vēlētos pajautāt? misters Laski klusi pavaicāja. Bija dienas, kad viņš savu darbu ienīda.

Pēdējā laikā vairākkārt bijis tā, ka, ieejot no rīta pie Lusjēna, nekādi nespēju viņu uzmodināt, teica mamma, runādama ātri, mēģinot slēpt satraukumu. Ar to es negribu sacīt, ka viņš bija cieši iemidzis. Pirmajā reizē tas ilga pāris minūtes. Bet otrreiz gandrīz pusstundu, un man bija jāsauc ģimenes ārste. Pēc tam viņš modās kā parasti.

Ak, mamm! iesaucās Lusjēns. Kāda gan tam vairs nozīme?

Taču misters Laski izrādīja dziļu interesi, uzdodot daudzus jautājumus un ar nelielu lukturīti ielūkojoties Lusjēnam acīs.

Nespēšu neko konkrētu pateikt, viņš beigu beigās novilka, taču lūgtu jūs zēnu pavērot un, ja tas atkārtojas, atvest viņu atkal. Varat pie sekretāres pierakstīties uz steidzamo vizīti. Gribētu pārbaudīt Lusjēnu tieši tajā dienā, kad kaut kas tamlīdzīgs atkārtosies. Šobrīd parakstīšu norīkojumu uz iespējami ātru ķīmiskās terapijas atsākšanu.

Vairāk, šķiet, nekā sakāma nebija, viņi sarokojās un devās projām.

Ariannas galva gāja riņķī. Dažu dienu laikā viņa, vienkārša salu meitene, bija iekūlusies briesmās un tad nonākusi iespējamās Hercogienes godā. Kad Hercogiene pavēstīja par viņas dzimšanu, neticība Ariannā jaucās ar dusmām un satraukumu. Tagad viņa apcerēja, kā tas ir pārvaldīt pilsētu, ko mīli, un nepavisam nespēja to iztēloties.

Pret Hercogieni Ariannas jūtas nebija mainījušās. Meitene neparko nespēja viņu iedomāties kā māti. Mātes vietā allaž nostājās Valērijas mīkstā, siltā klātbūtne, smaržojoša pēc svaigas maizes un dārzeņiem, šīs izjūtas bijušas kopā ar Ariannu visu mūžu. Hercogiene bija nežēlīga, egoistiska, stūrgalvīga, valdonīga sieviete, kurai negribējās sevi apgrūtināt ar pašas bērna audzināšanu.

Bet, dienām ejot, Arianna apjauta, ka viņu ar miesīgo māti kaut kas tomēr saista. Doma, ka viņa pati kļūs Hercogiene īsi pirms savas sešpadsmitās dzimšanas dienas, Ariannu šausmināja, un izredzes, ka Rodolfo būs padomdevējs, neko daudz nenomierināja, tomēr pats spožums sāka tā kā valdzināt.

Līdzīgi meitene jutās, kad atklājās viņas dzimšanas noslēpums: sākotnēji bija tāds kā lūzums, tad sekoja jūsma par dzīvi, tik atšķirīgu no iepriekšējās nolemtības. Likās, pagājis jau tik daudz laika kopš viņas karstākās vēlēšanās mācīties par mandoljeri.

Pirms izšķirošās atbildes Arianna lūdza atļauju atgriezties Toronē, lai kādu laiciņu pabūtu ar, viņasprāt, īsto ģimeni. Meitene ieklausīsies ģimenes padomos un ņems. tos vērā.

Neliedziet viņai to darīt, teica Hercogiene, kad Leo-nora bija izstāstījusi par Ariannas vēlmēm. Viņa ir mana meita atgriezīsies.

*

Pirms jaunās Hercogienes ievēlēšanas Belecai desmit dienas bija jāaizvada sērās. Pēc tam pilsētā sāka parādīties plakāti ar skubīgi uzrakstītu Frančeskas di Kimiči vārdu.

Pavalstnieki klusītēm ņēmās apspriest nākotni. Visa pilsēta vēl aizvien slīga apātijā, un tas nepavisam neizskatījās pēc lagūnas ļaudīm. Dzīvot depresijā un drūmē tas nebija viņu dabā. Taču nekas tik ļauns kā valdnieces nogalināšana pilsētā līdz šim vēl nebija gadījies. Jau kopš stikla maskas nakts pirms simts gadiem tāds trieciens nebija piedzīvots.

Neviens par di Kimiči klana valdnieci, kas pieliktu punktu beleciešu neatkarībai, nejūsmoja, taču citu kandidātu, kā rādās, nemaz nebija. Pie tā, ka nebija nokārtots valdnieces pēcteces jautājums, bija vainojama Hercogienes mītiskā nemirstība. Nebija daudz tādu, kas atcerētos viņas, toreiz jaunas divdesmitgadīgas sievietes, ievēlēšanu. Neviens neatcerējās arī viņas ģimenes vārdu vai izcelšanos.

Tolaik Silvija bija tikai spoža politiķe un oratore, ieguvusi vietu Padomē jau padsmitnieces gados. Iepriekšējai Hercogienei Beatrisei, pusmūža sievietei bez bērniem, jaunā meitene, dzimusi Belecā, bet uzaugusi Burleskas salā, bija ļoti iepatikusies, un viņa to audzināja sev par pēcteci. Mēra epidēmijas dēļ viss notika ātrāk, nekā domāts. Mērim goda tituli nebija svarīgi, un vecā Hercogiene bija viens no pirmajiem upuriem.

Ari toreiz Beleca apjuka, taču jaunā Silvija sevi pieteica uzreiz, tiklīdz pilsēta, cietusi zaudējumu, sāka lūkot pēc stingras valdnieces. Tolaik di Kimiči nule bija sākuši nostiprināties valsts rietumos, tāpēc īstas konkurences nebija.

Ja maz pieredzējušajai politiķei, pārņemot valdības grožus, arī bija kāda opozīcija, to neapšaubāmi uzveica viņas daiļums un prāts. Tomēr viss jau sen bija nogrimis aizmirstībā. Nu jau gadiem ļaudis Hercogieni uzskatīja par neaizstājamu.