Stravaganza-1 Masku pilsēta

Laiks pēc Hercogienes bērēm Lusjēnam izvērtās visai dīvains. Arianna joprojām kavējās Toronē, un nebija neviena, ar ko pēcpusdienās paklejot pa pilsētu. Lai gan Ari-annas pietrūka, tomēr Lusjēns, klaiņodams pa Belecas ielām, kas zaudējuma sāpēs bija pieklusušas, izjuta smeldzīgu prieku. Gaisotne lieliski atbilda viņa noskaņojumam. Daudz laika aizgāja domās par perspektīvām paša pasaulē.

Līdz šim brīdim slimība par sevi vēl neatgādināja, taču Lusjēnam bija skaidrs, ka, atsākoties ārstniecības kursam, viss mainīsies. Nezin kāpēc likās, ka šoreiz viņš neizķe-purosies. Lusjēns saprata, ka arī misters Laski domā tāpat. Ko gan lai saka draugiem Belecā? Līdz šim Lusjēns visu paturēja sevī, un tas sagādāja prieku, vismaz skaistajā pilsētā nebija slimības, kas var viņu nogalināt.

Pēc Venēcijas iepazīšanas Beleca sajūsmināja vēl vairāk. Protams, Beleca nebija tik sakopta, tomēr izskatījās tāda kā svaigāka, ēkas jaunākas un viscaur rosījās dzīvība un cerība. Protams, pirms nebija notikusi katastrofa ar Hercogieni.

Lusjēnam jau atkal uzmācās doma, cik ērti būtu izmantot dubultķermeni visos sarežģītajos brīžos, kad pašam negribējās sparoties. Nāve bija kronis visam. Hercogienei tas bija izdevies. Lusjēns pārliecās pār tiltiņa akmens margām un pameta skatu drūmajos ūdeņos, atcerēdamies sarunu ar vecākiem pēc diagnozes uzzināšanas.

Tētis lūkoja visam likt pāri, teikdams mierinājuma vārdus, kuriem pats, Lusjēnaprāt, nemaz īsti neticēja. Bet mammai, sīkai un trauslai, sparu piedeva niknums, tādu mammu Lusjēns vēl nebija redzējis.

Mums viņam jāpalīdz, mamma teica, laizdama roku pār savām melnajām cirtām, tik līdzīgām kā reiz Lusjēnam.

Lusjēn, mums jāparunā par tādu variantu, kad otrreiz nepaveicas.

Zinu, mamm, viņš, cik klusi vien varēdams, teica. Taču viņi neparunāja. Tovakar ne. Sarunu pārcēla uz nākamo dienu, un Lusjēns, aizbildinādamies ar vēlēšanos agri iet gulēt, pie pirmās izdevības metās projām uz Belecu.

Rīts Rodolfo mājās ieguva īpašu gaisotni. Visi trīs stravaganti aizvadīja laiku, spriezdami, vai Arianna piekritīs kāpt Hercogienes tronī. Silvija vēl aizvien bija drošībā pie Leonoras, noslēpusies pašā sirdī pilsētai, kas to uzskatīja par mirušu.

Rodolfo bija pagalam apjucis.

Silvija vēlas, lai daru zināmu, ka Arianna ir viņas bērns. Un tad man jākļūst par reģentu. Rādās, ka Ariannas gadi, ja cilvēki noticētu stāstam par viņas dzimšanu, ievēlēšanas gadījumā varētu būt vienīgais šķērslis.

Un jūs to negribat darīt? pajautāja Lusjēns.

Patlaban visi trīs bija jumta dārzā, gozēdamies vēlīnajā

rudens saulē. Detridžs valstījās šūpuļtīklā, tikmēr Lusjēns un Rodolfo sēdēja uz viena no marmora soliem. Rodolfo tagad nopietni uzlūkoja mācekli.

Man grūti par to runāt, viņš iesāka. īpaši jau manos gados. Tā sacīdams, negribu tevi apvainot, tomēr fakts paliek fakts, esmu ierauts sirdslietās, kas tev tuvākajos gados vēl nedraud. Silvija pat nepajautāja, gribu šo nastu uzņemties vai ne; viņai liekas tik pašsaprotami, ka pakļaujos viņas untumiem. Divdesmit gadus, kopš esam kopā, tas tā ir iegājies, un pēdējā gadā jo īpaši. Viņai arī tīri labi zināms, ka ikviens belecietis darītu visu, ko varētu saukt par kalpošanu pilsētai. Ja tā būtu kāda cita jauna sieviete! Bet uzņemties gādību par cita vīrieša bērnu…

Rodolfo balss aizlūza, un viņš, pielēcis kājās, metās soļot turp atpakaļ pa dakstiņu terasi. Lusjēns atcerējās, ka tieši tā bija noticis pirmajā tikšanās reizē.

Vai manu, tas nu gan ir rūgti, ja tev neuzticīga sieva, -sarunā iejaucās Detridžs. Rodolfo solis aprāvās.

Ne jau tas, ka kundze būtu tāda, steidzīgi piebilda elizabetietis. Bet tava sirds smagme vienalga spiež. Tevim jāizprasa viņai, ko vēlies zināt.

Lusjēns apjuka. Viņš saprata, ka nestāv šiem vīriem ne tuvu, abi bija krietni par viņu vecāki un gudrāki. Un ar savu ne visai garās dzīves pieredzi viņam grūti bija ko jautāt Detridžam. Elizabetietis līdz šim vēl nekad nebija pieminējis sievu, kuru nemūžam vairs nesatiks, nedz arī runājis par bērniem.

Patlaban Lusjēns juta uz sevi vērstu Rodolfo skatienu.

Lučiano! teica skolotājs, pienākdams klāt un saņemdams zēna roku abās savējās. Esmu pielaidis lielu kļūdu. Apmaldījies paša rūpestos, pavisam aizmirsis, ka tev savā pasaulē bijis visai svarīgs notikums. Pasaki, kas notika, kad aizgāji uz slimnīcu.

Lusjēns šo jautājumu bija gaidījis ar bailēm, taču caur puķēm runāt nevarēja.

Ziņas bēdīgas, viņš sacīja. Nākotnes izredzes rādās visai sliktas.

Detridžs izlēca no šūpuļtīkla, un abi tagad viņu klusēdami apkampa. Abiem acīs bija asaras, un Lusjēnā uzbangoja siltas jūtas. Vai nepietiek, ka nāksies atstāt vecākus, ko mīli. Kas zina, vai nav jāteic ardievas arī Belecai un cilvēkiem, kas viņam nozīmē tik daudz.