Stravaganza-1 Masku pilsēta

Rodolfo teiktais radīja sensāciju. l)i Kimiči, uztverot māsīcas nešpetno skatienu, pārklājās sviedriem. Tā kā Rodolfo grasījās turpināt, pūlis pieklusa, kāri tverdams katru vārdu.

Šī jaunā sieviete, kam nav vēl sešpadsmit, lai atspēkotu ļaunu, pret sevi vērstu apsūdzību nodevībā, reiz jau bija spiesta pierādīt, ka dzimusi Belecā. Sinjora Landini šeit, Padomē, zvērēja, ka saņēmusi Ariannu augstdzimušai belecietei un tad nogādājusi Gasparini ģimenē audzināšanai Toronē. Pārējo viņa jums pastāstīs pati.

Padzīvojusi vecmāte uzmeta bažīgu skatu pūlim, kas, pieaugdams ar katru minūti, drūzmējās laukumā.

Bērna māte bija Belecas Hercogiene. Bērnu es pieņēmu šajā Palazzo, viņa teica, rādīdama uz pili, un pēc tam aizvedu pie Hercogienes māsas Valērijas Gasparini uz Torones salu. Šī meitene, kas dzimusi gandrīz pirms sešpadsmit gadiem, ir nelaiķes Hercogienes miesīgā meita!

Pūlis uzsprāga. Kas par to, ka Hercogiene nebija tāda, kādu viņi to iztēlojās, kas par to, ka bērns turēts slepenībā; tagad, kad Arianna stāvēja uz skatuves augsti paceltu galvu, slaidais augums kā mātes atblāzma, violetās acis nesatricināmi veras pilsētā -, viņa bija katra īstena belecieša patiesā izvēle.

Kad Rodolfo tālāk skaidroja, ka Ariannas ievēlēšanas gadījumā viņš darbosies kā reģents, neviens vairs neklausījās.

Visi skrēja pie galda, saukdami savu vārdu un grābdami no kārbas melnos oļus. Daži pilsētnieki, par lielu pārsteigumu di Kimiči, meta viņam priekšā sudraba grašus.

Ap pusdienlaiku vēlēšanu ierēdnim bija jāsūta pēc melnajiem oļiem, savukārt kārba ar baltajiem vēl aizvien bija pilna. Kaudzīte ar sudrabu di Kimiči priekšā augtin auga, bet viņš nelikās to redzam. Kad abas Hercogienes kandidātes balsu skaitīšanas dēļ devās uz Padomes telpām, Vēstnieka māsīca viņam nošņāca: Gādā man šķiršanos!

Bet laukumā sudraba monētas uz galda stāvēja kā stāvējušas. Neviens Belecā vairs negribēja ne atcerēties, ka daudz netrūka, lai būtu nobalsots par kādu citu, nevis Hercogienes meitu.

Brīdī, kad Enriko zagšus slidināja kabatā sudrabu, turpat pie Palazzo atskanēja gaviles. Viva Bellezza! Viva la Duchessa!

Belecai atkal bija valdniece.

19. nodaļa. Starp pasaulēm

Lusjēns, uzzinājis oļu skaitīšanas rezultātus, meta cepuri gaisā un gavilēja līdz ar pārējiem beleciešiem. Viņi ar Det-ridžu šobrīd stāvēja turpat pie Hercogienes pils, un abi ar sirmo stravagante, sadevušies rokās, tagad līdz aizsmakumam sauca:

Viva la Duchessa!

Vēzis Lusjēnam bija pavisam aizmirsies.

Izlauzties līdz draugiem cauri drūzmai, kas tagad virmoja laukumā, nebija nekādu cerību. Rodolfo un Arianna iegāja pilī pa milzu ozolkoka durvīm balto marmora kāpņu galā un tad pazuda skatienam. Di Kimiči ar savu satracināto māsīcu lauzās cauri drūzmai uz pretējo pusi. Lusjēns redzēja viņus nākam un atkāpās ar Detridžu Piazza , kur patlaban gāja vaļā improvizēta balle.

Parādījās koka steķi, pāri laukumam vēlās alus mucas un garām ripoja ričas, piekrautas ar sieru, brangiem šķiņķa gabaliem un plakanajiem Belecas maizes klaipiem dzirnakmens lielumā. Pilsēta jaunās Hercogienes vēlēšanām bija gatavojusies negribīgi, bet iznākums pārspēja visus sapņus, un tagad visiem gribējās to nosvinēt.

Lai iet uz jaunās Hercogienes veselību! iesaucās Detridžs, satraukumā piesarcis, un veda Lusjēnu pie kāda no steķiem, kur koka kausos tirgoja alu. Lusjēns iedzēra malciņu plānā, rūgtā alus un saviebās. Tas ne tuvu nestāvēja prosecco, turpretim detridžs acīmredzot pie tamlīdzīgas dziras bija pieradis un, knaši izrāvis kausu, jau devās pēc nākamā. Viņš sauca tostu pēc tosta, un ari Lusjēna kauss drīz bija tukšs, un tad laukums diez cik stabils zem kājām vairs nelikās.

Aiziet! Uz priekšu, jaunekli, elizabetietis smiedamies sauca. Tu, rādās, drusku pārķēri. Iešu dabūt ko uzkožamu.

Lusjēns laimīgi vērās visapkārt, tikmēr Detridžs lāčoja uz pārtikas tirgotavas pusi. Lusjēns jutās bezgala apmierināts; Arianna ievēlēta par Hercogieni, un tas solīja daudzu piedzīvojumu sākumu. Lusjēns vēl aizvien nezināja, ko liktenis viņam sagatavojis vienā vai otrā pasaulē, taču šobrīd, baudot Belecas tagadni, jutās laimīgs. Viņš bija draugu vidū un līksmos kā īstens belecietis.

Lusjēns pat neievēroja, kurā brīdī viņu pūlī kāds sagrāba aiz rokas; šķita, ka visa Beleca ved viņu projām no laukuma. Kad Detridžs atgriezās, no Lusjēna nebija ne vēsts.

*

Silvija bija sarīkojusi savas privātsvinības Leonoras dārzā. Abas sievietes sēdēja pie strūklakas un malkoja vīnu.

Vai tev nepietrūks visu to ceremoniju un krāšņuma? -abām klausoties no laukuma plūstošajās līksmajās skaņās, pajautāja Leonora.