Stravaganza-1 Masku pilsēta

Lieliski, viss kārtībā, attrauca Rodolfo. Man jāsteidzas atpakaļ uz jaunās Hercogienes pirmo tikšanos ar tautu. Vairāk uztraucos par Lučiano. Vai viņš šeit nav bijis?

Abas sievietes papurināja galvu, taču ne viena, ne otra nespēja saprast, kāpēc Rodolfo tik satraukts.

Leonora, vai tu, lūdzu, neatstātu mūs uz brīdi vienus? -Silvija ierunājās, un atraitne pazuda mājas durvīs, atstādama abus divatā sēžam sānu pie sāna uz akmens strūklakas pamatnes. Bet, pirms runāt par Lusjēnu, Silvija pievērsās savām lietām.

Man ar tevi jāparunā, viņa iesāka, skatīdamās Rodolfo domīgajā sejā. Tiklīdz di Kimiči pārkārtos spēkus, varbūt jau rīt un noteikti pirms kronēšanas, sāksies iebildumi pret Ariannas likumību. Viņi ķersies pie jebkura salmiņa, lai tikai atceltu vēlēšanu rezultātus un iesēdinātu tronī savu marioneti.

Rodolfo gaidīja, kas sekos tālāk.

Pienācis laiks atklāt patiesību, Silvija turpināja. Tev jāpaziņo, ka viņa ir mana likumīgā meita, tāpēc jāatklāj viss par mūsu laulībām.

Pagāja labs brīdis, iekams Rodolfo aptvēra, ko Silvija viņam saka.

Mūsu laulībai nav nekāda sakara ar Ariannas likumību, Rodolfo pārdomādams sacīja. Ja vien… tu nepateiksi, ka Arianna ir mūsu bērns?

Nesagaidījis atbildi, Rodolfo saņēma Silvijas zodu savos slaidajos pirkstos un pagrieza viņu ar seju pret sevi.

Man tas jāzina, viņš sacīja, cik klusi vien varēdams.

Tas mani padara traku.

*

Alus reibums bija izgaisis, un tagad Lusjēns jutās kā salauzts, galva plīsa vai pušu. Viņš nepārprotami bija ieslēgts kādā istabā pie Lielā kanāla. Ceļabiedrs, vīrs zilajā apmetnī, likās tāds kā redzēts. Kolīdz Piazza bija aiz muguras, viss draudzīgums pagaisa, vīrs sagrāba Lusjēnu aiz rokas, piedraudēdams ar merlino nazi, ja zēns grasītos bēgt. Tiklīdz viņi nonāca sānu alejā, vīrs aizbāza zēnam muti un sasēja rokas, tad aizsēja acis.

Lusjēns steberēja līdzi, caur vīkšķi protestēdams, taču retie garāmgājēji nepievērsa viņiem ne mazāko uzmanību. Lusjēnu uzveda pa kaut kādām kāpnēm un iemeta istabā ar akmens grīdu, tad durvis aizcirtās un tika aizslēgtas. Vēlāk kāds atgriezās, pēc smaržas tas pats vīrs, un rūpīgi Lusjēnu pārmeklēja. Viņš paņēma visu, kas zēnam bija klāt; pretošanās un kliedzieni neko nelīdzēja, kopā ar visu pārējo bija jāatdod arī piezīmju grāmatiņa. Krietni vēlāk sieviete ienesa krūzi alus, ko Lusjēnam gribējās mazāk par visu, un riecienu svaigas maizes. Tomēr rokas neatraisīja. Cauri apsējam Lusjēns manīja, cik tumšs jau metas. Viņš nogūlās uz grīdas un ļāvās izmisumam.

Kad iepīkstējās negadījumu signāls, misters Laski bija savā Hālistrītas konsultāciju kabinetā. Pāris minūšu laikā pārkārtojis pārējās rīta konsultācijas, viņš taksī traucās uz slimnīcu.

Deivids un Vikija Malholendi ar aizkaru nodalītajā kubveida telpā izskatījās bāli un saspringti. Dēls gulēja uz pārbaužu galda, pilnīgi atslābis un acīmredzot cieši aizmidzis. Laski sakopoja visas zināšanas un pieredzi, lai izrādītu līdzjūtību un uzreiz nemestos pie Lusjēna. Viņš dega nepacietībā ātrāk pielikt roku pacientam, taču piespieda sevi noklausīties mātes stāstījumu un uzdot viņai jautājumus.

Šorīt bija vēl ļaunāk nekā abās iepriekšējās reizēs, -trīcošā balsī stāstīja Vikija Malholenda. Nācās saukt ātro palīdzību viņš gluži vienkārši nemodās. Izmēģinājos visādi purināju, kliedzu, mitrināju flaneli. Un tad kritu panikā. Piezvanīju vīram, un viņš teica, lai zvanu 999, un te nu mēs satikāmies.

Runādama viņa žņaudzīja papīra salveti.

Kas īsti notiek? Vai audzējs ietekmē smadzenes?

Pirms neesmu izdarījis pārbaudi, neko nevaru jums pateikt, mierinoši teica misters Laski.

Un tomēr tas nav normāli, vai ne? saspringtā balsī pajautāja Deivids Malholends. Konsultācijā jūs neteicāt, ka sagaidāms kaut kas tāds.

Ļaujiet man viņu izmeklēt, — lūdza konsultējošais ārsts. Mums jāizdara vairākas analīzes.

Belecā Lusjēns bija nomodā, lai gan patlaban bija nakts vidus. Prātā viņš jau kuro reizi centās iztēloties ainu, kas risināsies viņa pasaulē. Bija tik bezgala mokoši iedomāties, ko pārdzīvo vecāki, ka, izdzirdis veramies durvis, Lusjēns jutās gandrīz vai atvieglots, kaut arī baidījās par savu dzīvību.

Acis Lusjēnam vēl aizvien bija aizsietas, līdz ar to pārējās sajūtas saasinājās. Uzvēdīja smagais gūstītāja smārds un tad asa, spēcīga smarža kā pēc skūšanās. Tātad divi, un abi sačukstējās. Cauri raupjajam apsējam Lusjēns juta spožu gaismu, likās, ka sejai tuvina lukturi. Tad gaisma novirzījās mazliet sāņus un kāds dziļi ieelpoja.

Lusjēnam tas likās nepanesami.

Kāpēc esat mani te atveduši? viņš prasīja, un paša balss ausīs skanēja patētiski. Es gribu mājās.

Ak tā, atsaucās pieklājīga balss. Bet kurviet tās mājas ir? Un vai vari turp aiziet? Vai arī tev vajadzīgs kaut kas, ko esam atņēmuši?