Stravaganza-1 Masku pilsēta

Lusjēna sirds gandrīz vai apstājās. Gūstītāji zina, ka viņš ir stravagante\i0 Tie noteikti būs Kimiči. Bet varbūt viņiem nemaz nav skaidrs, kurš no nolaupītajiem priekšmetiem ir talismans? Galu galā grāmatiņa ir no Belecas. Varbūt, lai to uzzinātu, Lusjēnu tagad spīdzinās?

Jums nav nekādu tiesību atņemt manas lietas, Lusjēns teica. Vēlos doties atpakaļ pie sinjora Rodolfo.

Smaržīgais un Smirdošais, tā tagad Lusjēns sauca abus vīrus. Smaržīgais kaut ko, Lusjēns to nesaprata, pateica Smirdošajam, un Smirdošais tagad sacīja: Pats par sevi saprotams, tu vari atgriezties pie Senatora. Mums nekas nav pretī. Mans draugs tevi turp aizvedīs.

Un es gribu dabūt atpakaļ savas mantas, turpināja Lusjēns.

Tās tu dabūsi, teica Smirdošais, piemetinādams: Visas, izņemot, protams, grāmatiņu.

Lusjēns nevilšus sarāvās un uzreiz dzirdēja Smirdošo kaut ko apmierināti noņurdam.

“Lieliski,” Lusjēns nodomāja. “Esmu atklājis, ko viņi gribēja zināt. Vismaz nespīdzinās. Bet varbūt tagad nav jēgas atstāt mani dzīvu?”

Lusjēns iztēlojās, kā Smirdošais viņu pa sānielām aizved līdz Rodolfo un klusītēm iegrūž ribās merlino asmeni. Zināmā mērā Lusjēns to pat vēlējās, jo tādējādi viņš varbūt atgrieztos īstajā ķermenī savā pasaulē. Tikai kā dzīvs vai miris? Varbūt dzīvības būs tik, lai vismaz atvainotos vecākiem.

*

Detridžs bija atžilbis. Rodolfo pirms atgriešanās no Ariannas jaunās Hercogienes sabiedriskās iepazīstināšanas ceremonijas, kas notika Loggia degli Ārieti, bija norīkojis Alfredo, lai aizved veco angli uz jumta dārzu un pabāž viņa galvu zem ūdens strūklas. Izmirkušais un šķīstītais alķīmiķis tagad ķēra pie sāpošajiem deniņiem un mēģināja izdomāt, ko darīt lietas labā.

Varētu iemest aci spieģelī, viņš tagad prātoja. Man domāt, ka spēšu noteikt, ir viņš savā ķermenī vai nav.

Rodolfo pielēca pie spoguļa. Viņš bija pavisam piemirsis par logu, ko Detridžs bija atvēris uz Lusjēna pasauli. Tur vienmēr bija redzama Lusjēna istaba un viņš pats gultā, par spīti tam, ka Lučiano tobrīd bija Belecā. Daži sviru pagriezieni, un spogulī parādījās pazīstamā istaba. Pa logu spīdēja saule, taču gulta bija tukša.

Tas nav nekas slikts, teica Detridžs, vērdamies Ro-dolfo sāpju savilktajā sejā. Gan jau šamais būs dzīvē, tā rādās.

Nē, sarūgtināts iebilda Rodolfo. Viņš nav atgriezies. Es zinu, un tas viss manas vainas dēļ. Vecāki viņa ķermeni kaut kur aiznesuši, varbūt pie daktera. Svētā debess, kaut viņi neuzskatītu zēnu par mirušu.

Ai, nu jau satraukts sacīja Detridžs. Ļaudis, kad es stravagēju, allaž domāja, ka esmu miris. Detridžs bija tik uztraukts, ka izteica to, no kā pats baidījās visvairāk. Varbūt mani ielika šķirstā un es nevarēju paelpot? Un varbūt tieši tamdēļ es šeit nometinājos.

Rodolfo satvēra veco vīru aiz pleca. Mums jāgādā, lai ar Lučiano nekas tāds neatgadās. Viņš jāatrod un jānosūta mājās.

*

Barbarai atverot koka slēģus, jaunās Hercogienes gu-ļamkambarī ielija saule. Arianna modās no dziļa, veselīga miega, pirmajā mirklī īsti neaptverdama, kur atrodas. Tad Arianna atcerējās: viņa ir Hercogiene.

Atmiņā cits pēc cita atausa vakardienas notikumi vēlēšanu drudzis, pilna istaba tērpiem, zila satina kleita, kas sasprausta adatām, lai ieņemtu šaurāku, tad stāvēšana Log-gia degli Ārieti līdzās Senatoram Rodolfo. Tobrīd viņš likās tālāks kā jebkad, bet Arianna ilgot ilgojās kādam pastāstīt par pēdējo reizi, kad viņa uz šī balkona bija, naktī, kad notika Laulības ar jūru.

Man gribētos, lai šeit būtu Lučiano, tas bija vienīgais, ko viņa, graciozi mādama pūlim lejā, pateica. Meitene nosprieda, ka Lusjēns aizstravagējis mājup, žēl gan. ka neatvadījies.

Rodolfo viņu uzlūkoja savām milzīgajām, melnajām acīm, klusā balsi kaut ko noteikdams, un tas izklausījās:

Man negribētos, lai viņš te būtu.

Ariannai nebija iespējas pajautāt, ko Rodolfo īsti grib pateikt. Mazpamazām jāapgūst Belecas I Iercogienes dzīves likumi, proti, viņa nekad nav viena. Allaž ceļā gadās kalpotāji un sargi, un katru mīļu stundiņu jāpieņem simtiem sīku lēmumu. Arianna brīnījās, kā māte veselu gadsimta ceturksni spējusi to izturēt.

Tūlīt atkal viss sāksies no gala, viņai zvilnot gultā un sūcot karstu šokolādi. Barbara pļāpās par tērpiem, kad saucama šuvēja visu Hercogienei nepieciešamo ģērbu sagatavošanai, ieskaitot kronēšanas kleitu.

Bet Ariannu doma par jaunajām kārtām nevaldzināja. Pretēji Silvijai viņa nebija iedomīga. Viss, kas tagad viņai rūpēja, bija valsts pienākumi: Padomes un Senāta sēdes, parādīšanās sabiedrībā, darīšanas ar Remanas vēstnieku. Viņa pasniedza Barbarai savu tasīti un ietuntuļojās atpakaļ gultā. Daudz vieglāk būt par mandoljeru.