Stravaganza-1 Masku pilsēta

Baidos, ka jā, teica Rodolfo. Mums ir aizdomas, ka iesniegtais priekšlikums skars tevi. Di Kimiči centīsies atrast jebkuru iemeslu, lai tavu ievēlēšanu atzītu par nelikumīgu.

Ko viņš var izdarīt? pavaicāja Arianna.

Apstrīdēt tavas tiesības, teica Silvija. Belecieši par to pārāk neuztraucas, taču Pamatlikumā ir paragrāfs, kas aizliedz ievēlēt ārlaulības bērnus. Kad biju pie varas, vajadzēja to atcelt.

Arianna apjuka.

Bet tad jau manu ievēlēšanu tik tiešām atcels'.

Pagaidi, bērns, mierināja Leonora.

Priekšlikumu mēs varam apturēt, Arinnu uzlūkodams, teica Rodolfo, taču mums nav zināms, kas viņiem vēl aiz ādas. Baidos, vai Lučiano pazušana nav Vēstnieka roku darbs. Mani ļaudis izmeklējās pa pilsētu krustām šķērsām, bet Lučiano ir kā ūdenī iekritis. Noteikti kaut kur ieslodzīts. Taču mani uztrauc ne jau tas vien.

Rodolfo sāka staigāt šurpu turpu pa istabu.

Lučiano pastāstīja Doktoram Detridžam un man, ka viņa slimība uzliesmojusi ar jaunu spēku. Ieslodzīts viņš vai ne, tomēr savā pasaulē nav atgriezies. Mēs nekādi nespējam uzzināt, cik daudz laika tur aizritējis, nedz arī to, ko Lučiano vecāki domās par viņa šķietami nedzīvo ķermeni. Pēc Doktora teiktā, Lučiano būs tikpat kā aizmidzis -elpos, bet nesamaņā.

Bet tas taču ir drausmīgi! iesaucās Arianna. Vai viņi nenodomās, ka tas viss slimības dēļ?

Rodolfo ar Detridžu izskatījās bezgala drūmi, un Arianna no tiesas sabijās. Viņa bija tā iegrimusi pati savās lietās, ka negaidītā ziņa par Lusjēna slimību izraisīja šoku. Doma, ka varētu viņu nekad vairs nesatikt, Ariannu plosīt plosīja.

Misteram Laski un neiroloģei misis Beumontai trūka padoma. Jau turpat trīs nedēļas Lusjēns bija komā. Ik pēc pāris stundām viņam pieslēdza barošanas sistēmu. Pēc dažām dienām zēns vairs nespēs elpot un nāksies pieslēgt papildu sistēmas. Patlaban viņš izskatījās pagalam bāls un vājš.

Šodien jāpaziņo vecākiem, teica misis Beumonta.

Smadzenes neuzrāda nekādas aktivitātes pazīmes. Viņš neatveseļosies. Mums neatliek nekas cits kā mest mieru.

Tautas senātam bija jāsākas trijos. Jau pirms pusdienlaika Piazza laukumā rosījās cilvēki, cenzdamies nodrošināt sev sēdvietas. Kad padomnieku vietas bija aizņemtas, cilvēki sāka stāties gar sienām. Padomes zālē kļuva arvien karstāk.

Lusjēnam atkal sasēja rokas un uzlika apsēju acīm. Iepriekšējā naktī ar sirdsapziņu jācīnās nebija, jo ēdamo atnesa ar dunci bruņojies virs. Lusjēns pazina viņā gan Smirdošo, gan vīru zilajā apmetni, kas pilsētā nedēļām bija minis viņam uz papēžiem.

Šorīt vīrs atgriezās un, noņēmis Lusjēnam apsējus no rokām un acīm, veda ārā no istabas un lejā pa kāpnēm. Lusjēna plecus sildīja karstā Belecas saule. Acis bija vaļā, un zēns redzēja, ka atrodas netālu no Piazza. Viņš dziļi ievilka krūtīs svaigo gaisu, pat nemanīdams kanāla dvaku.

Dari, kā tev teikšu, vīrs čukstus piekodināja. Neaizmirsti, ka man ir duncis. Tagad ej kā parasti. Mēs dodamies uz Hercogienes pili.

Bet tas taču ir pārsteidzīgi! nikni protestēja Deivids Malholends. Jūs pats teicāt, ka koma nav vēža vainas dēļ.

Dīvains gadījums, piekrita misters Laski. Bet nu, kad tas vilcies tik ilgi, pamošanās iespēja diemžēl tikpat kā zudusi.

Bet trīs nedēļas taču ir nieks, iebilda nobālusī Vikija Malholenda. Cik nav dzirdēts par gadījumiem, kad cilvēks atgūstas pēc mēnešiem, pat gadiem komā.

Ne jau ar smadzeņu vēzi un tikai tad, ja šajā laikā novērota smadzeņu aktivitāte, klusi iebilda misis Beu-monta. Kā jau teicām, visas pazīmes diemžēl apstiprina, ka cietušas Lusjēna smadzenes. Man atkārtoti jāsaka, ka smadzenes neuzrāda pilnīgi nekādu aktivitāti. Būtībā viņš ir jau miris.

Jūs gribat teikt, ka nav nekādu cerību? Nekādas alternatīvas, tikai sistēmu atslēgšana? pajautāja Deivids Malholends.

Abi konsultējošie ārsti klusēja. Vecāki līdzās zēna ķermenim lauzīja rokas.

Visiem piecelties! iesaucās Senāta ierēdnis, un simtiem beleciešu uztrūkās kājās, tikmēr senatori ieņēma uz

paaugstinājuma rezervētās vietas. Pēc brīža apsēdās arī Arianna un Leonora; Silvija grasījās nākt līdzi, taču viņi par visiem pārliecināja, ka tas būtu pārlieku bīstami. Divpadsmit Senātu sasaukušie belecieši apsēdās līdzās. Kad Rodolfo pasludināja sēdi par atklātu un visi apsēdās, priekšējā rindā bija palikušas dažas brīvas vietas.

Kas šo Senātu sasauc? Rodolfo iesāka ar oficiālu jautājumu, un ierēdnis nolasīja divpadsmit pavalstnieku vārdus, kuri, cits pēc cita sliedamies kājās, pacēla cepuri.

Kāda ir lietas būtība?

Pirmais pilsonis, kāds Džovani Riki, atkal piecēlās, noklepojās, pašļūkāja kājas un iesāka jau iestudētu runu:

Atdodami visu pienācīgo cieņu nelaiķes Hercogienes piemiņai un nesen Hercogienes vietā ievēlētajai meitai, vēlamies izvirzīt jautājumu par jaunās sievietes dzimšanas faktu. Mēs visi dzirdējām sinjoras Landini, vecmātes, sniegto liecību, viņa esot saņēmusi Hercogienes meitu. Bet vai nav paredzēts, ka Belecas Hercogienei noteikti jābūt likumīgi dzimušai?