Stravaganza-1 Masku pilsēta

Pirmajā mirklī, to aptverot, Lusjēnu sagrāba šausmas. Bet tad pamazītēm zēns sev iestāstīja, ka Belecā viņš vēl ir dzīvs. Ja paliktu savā pasaulē, Lusjēnu sagrauztu vēzis, bet te pavērusies iespēja, kuras dēļ daudzi plēstos līdz nāvei. Jūtas pret līdzšinējo dzīvi un vecākiem jānoslēdz aiz septiņām atslēgām, kamēr varēs tās droši izcelt un likt lietā.

Turklāt šobrīd viņu tirdīja vēl kāda degoša problēma -di Kimiči rokās ir nonākusi svarīga zinātnes un strauagā-cijas atslēga.

Un kā ar grāmatiņu, meistar? Lusjēns painteresējās.

Vai mēs varam to atgūt?

Nav nekādas vajadzības, skumji pasmaidīdams, teica Rodolfo. Manuprāt, tā ir pie Leonoras.

Lusjēns pārsteigts skatījās, kā Leonora no apakšsvārku kabatas izņem, par to nebija nekādu šaubu, viņa grāmatiņu talismanu.

Bet kā? Di Kimiči spiegs taču to izvilka man no kabatas tai naktī, kad mani sagūstīja, Lusjēns brīnījās.

Nē, teica Rodolfo. Viņi dabūja grāmatiņas dublikātu, kuru es izgatavoju tūlīt pēc Madalēnas svētkiem.

Tieši tad es sapratu, cik lielām briesmām tu esi pakļauts. Vai atceries, kopš tās reizes es vienmēr lūdzu, lai tu pirms stravagēšanas iegriezies laboratorijā. Pirms tu dotos projām, es izgatavotu vēl vienu grāmatiņas kopiju.

Kādēļ? jautāja Lusjēns. Un kā?

Man kļuva skaidrs, ka viņi grasās tevi sagūstīt un grāmatiņu atņemt, paskaidroja Rodolfo. Turklāt pats izgatavošanas process nemaz nebija grūts. Pie Edžidio sadabūju citu grāmatiņu, izdarīju tajā ierakstus un tad izmērcēju, lai tā būtu mats matā kā tavējā. Tavas piezīmes pārrakstīju tavā rokrakstā, lai gan ne viss man bija saprotams. Sanāca nevainojami.

Un es kā muļķis uzķēros, sarūgtināts teica Lusjēns.

Es pieļāvu kļūdu, taisnojās Rodolfo. Man vajadzēja tev par to pastāstīt. Bet negribējās lieki biedēt. Un vēl, Lu-čiano, viņš maigi piebilda, iznākums galu galā būtu tāds pats. Kimiči tevi noturēja gūstā pārlieku ilgi. Tikai tad, ja es būtu tevi atradis, es varētu tev palīdzēt nokļūt mājās.

Visu acis pievērsās Lusjēnam, un tajās mirdzēja tik daudz līdzjūtības, ka kļuva nepanesami.

Jums taisnība, skarbi sacīja Lusjēns. Arī tad, ja mani nenolaupītu, savā pasaulē biju nolemts nāvei. Un tomēr mani māc bezgalīgs smagums, ka nepaspēju atvadīties no vecākiem.

Saprotu, teica Rodolfo. Centīšos to nokārtot. Bet ir vēl kāda lieta, kas man jāizdara pirmām kārtām. Leonora, vai drīkstu pārmīt dažus vārdus ar Ariannu zem četrām acīm?

Arianna kā aizmigusi sekoja Rodolfo uz dārziņu. Dažas minūtes viņa vispār neko neapjēdza. Prātā blīvējās nule uzzinātais, un nekam citam tur vairs vietas nebija. Arianna tikai atcerējās, ka bija saskaitusies uz Rodolfo, taču arī tas likās tik ļoti tālu. Viņa juta, ka atkal ir tuvu ģībonim.

Rodolfo izskatījās novecojis un pelēks, it kā viņu māktu kāda traģēdija. Arianna nezināja, ko teikt. Bet Rodolfo viņai šīs pūles aiztaupīja.

Zinu, ka jūties aizvainota par to, ko izdarīja Silvija, -Rodolfo iesāka. IJn par to, ko nupat Senātā izdarīju es. Mums abiem šķita, ka tavs neviltotais pārsteigums, uzzinot par vecākiem, pārliecinās cilvēkus par to, ka šo faktu sekmīgi esam slēpuši no visiem, ieskaitot tevi. Pretējā gadījumā ļaudis jau nemaz neticētu. Nevarēju taču pieļaut, lai viņi uzzina, ka par tavu esību man vēstīts tikai pirms nedaudzām dienām un par manis paša lomu vēl vēlāk.

Rodolfo pieklusa. Arianna visiem spēkiem centās saprast.

Vai tiešām jūs nezinājāt, ka Hercogienei ir bērns?

Rodolfo papurināja galvu.

Ja zinātu, vai es, tavuprāt, būtu viņai ļāvis veikt šo velnišķīgo plānu? Vai ļautu viņai nolaupīt savu bērnu? Nē, es pats tevi būtu paņēmis, un mēs abi patvertos kādā tālā zemē un drīzāk netiktos ar viņu vispār, nekā piekristu tādam pretdabiskam plānam.

Arianna pēkšņi juta, ka viņā uzvilni siltas jūtas pret Rodolfo.

Esmu viņu bāris par meliem un neziņu, kādā viņa mani turēja diendienā, viņš, purinot galvu, turpināja.

Neko tamlīdzīgu vairs piedzīvot nevēlos. Taču beigu beigās jāatzīst, ka viņa rīkojās tā, kā pati uzskatīja par pareizu. Bet nekad nedomā, ka tevi negribēja, manu meitiņ.

Viņš saņēma Ariannu aiz abām rokām un maigi noskūpstīja uz pieres. Man tagad jādodas atpakaļ uz pa-lazzo, kaut arī visu vēl neesam izrunājuši. Manas izklaidības un maldu dēļ radušies daži vēl lielāki ļaunumi, kuriem tagad jāskatās acīs. Tomēr ticu, ka nākotnē atradīsies pietiekami daudz laika, lai aprunātos, tāpat arī man pavērsies iespēja salikt pa gabaliņam tavus dzīves gadus, kurus esmu zaudējis.

*

Viljams Detridžs zināja bez teikšanas, ka ar Lusjēnu notikušas pārmaiņas.

Nu, sumināts, jauno cilvēk! viņiem ienākot laboratorijā, vecais vīrs sauca un tad, uzmetis caururbjošu skatienu, piemetināja: Tu nu esi pārveidots un tapis tāds kā es.

Neteikdams vairs ne vārda, vecais vīrs ilgi neizlaida zēnu no saviem apkampieniem un pēc tam nobēga tumšākā stūrī.

Vai zini, ka maestro Krinamorte atvēris logu uz tavu pasauli? Rodolfo pajautāja Lusjēnam, saukdams Detridžu jaunajā tāliešu vārdā.

-Jā, teica Lusjēns, pārlikdams, vai arī viņam tagad būs jauns vārds. Viņš jutās tik nevarīgs kā nekristīts mazulis.