Stravaganza-1 Masku pilsēta

Mums jāatrod laiks, lai pienācīgi un krietni sagatavotu uguņošanu manas meitas kronēšanai. Tai jābūt sevišķai, labākajai no visām, kādas esmu meistarojis.

Tā bija pirmā reize, kad Arianna dzirdēja viņu, citiem dzirdot, sakām mana meita. Rodolfo saņēma Ariannu aiz rokas, un viņa beidzot jutās kā Rodolfo meita.

Bet tagad sameklēšu Alfredo, lai atnes mums ko nebūt brokastīs, teica Rodolfo.

Pēkšņi Lusjēns jutās izsalcis kā vilks. Pēc maizes rieciena, kuru viņam cietumā ienesa vakar pusdienlaikā, nekas nebija ēsts. Lusjēns uzlūkoja klātesošos. Nu viņam būs audžutēvs un krusttēvs, abi spēcīgi burvji, zinātnieki jeb dabas filozofi. Būs krustmāte, kuru visi uzskata par mirušu Hercogieni, bet kas ir fascinējošākā, gudrākā un nežēlīgākā sieviete no visām, kādas Lusjēns sastapis. Būs audžumāte, laipna un jūtīga, un mātišķa; būs draudzene (redzot, kādām acīm viņa to uzlūko, Lusjēns uzdrošinājās tā cerēt), visietekmīgākā persona pilsētā.

Tomēr vislielāko prieku zēnam sagādāja zem četrām acīm teiktie Rodolfo vārdi:

Tu, Lučiano, joprojām esi stravagante. Nekad to neaizmirsti. Patlaban tev vajadzīgs tikai viens jauns talismans. Grāmatiņu paturi, lai atgādina tev par pagātnes ceļojumiem, bet turp atpakaļ tevi tagad vedīs roze, tiklīdz atkal būsi pietiekami spēcīgs, lai uzņemtos ceļojumu.

Vienīgi tagad tu būsi ciemiņš no šejienes uz turieni. Tev vienmēr jāatgriežas šurp.

Lusjēns noglaudīja rozi, kas bija ietīta smalkā zīdpapīrā, un ielika kabatā. Lai arī šobrīd belecietis, viņš allaž izdomās, kā atgriezties savā pasaulē. Tur palicis kaut kas neizdarīts.

Epilogs Karnevāls

Trīs dienas Belecā valdīja smiekli, mūzika un jautrība. Līksmotāji maskās dejoja ielās vai arī, sadevušies rokās, dižmanīgi pastaigājās. Belecieši taupīja labāko drēbju kārtu gada karnevālam, un nu ikviens parādījās spilgtā zīdā un satīnā vai rakstainā samtā. Arī vīrieši bija maskās, tāpat kā sievietes, gan precētās, gan brīvās, un tas mudināja uz flirtu un nerātnībām.

Visapkārt mudžēja ielu pārdevēji, piedāvādami ēdamo -polenta , sieru un frittata. Jaunekļi, lai nopelnītu pāris skudo, ar laternām rokās vakaros stāvēja un gaismoja pilsētniekiem ceļu līdz mājām vai laivām. Visi mandoljeri bija maskās, un visas mandolas bija no vienas vietas nokārtas lākturiem un krāsainām lentēm. Vai pie katra avota savus stendus bija uzstatījuši astrologi, piedāvādamies izzīlēt jaunām sievietēm nākotni ar izredzētajiem vīriem, tāpat arī mīlas kāriem jauniem vīriešiem, kas alka pēc savu dāmu pieķeršanās.

Virves staigātāji ar līdzsvara kārtīm tekalēja pa virvēm, izvilktām starp divām kolonnām Piazza Maddalena un citās augstās vietās, kur vien tādas bija atrodamas. Pa visiem pilsētas laukumiem brāzās belecieši, vien lai izrādītu neparastos tērpus un vēl eksotiskākās maskas. Bet visiecienītākā izrādīšanās vieta tomēr bija sudraba Bazilikas priekšā.

Krāšņi tērptas sievietes sēdēja balkonos ap laukumu, flirtēdamas ar pielūdzējiem, tikmēr žiglie jaunie cilvēki lūkoja rāpties pie viņām augšā ar puķēm un smaržām pildītām olu čaulām.

Kādam jaunam mandoljeram laiva bija pilna ar smejošiem viesiem. Viņš bija slaids, ar melniem, cirtainiem matiem un sudraba tauriņa masku. Viņa kuģī sēdēja jauna sieviete, tāpat maskā, un divi pusmūža vīri, kam zēna centieni sagādāja ne mazums uzjautrinājuma.

Lučiano! viens no tiem teica. Kurš, tu teici, tevi māca?

Alfredo, atbildēja jaunais mandoljers. Bet pie man-dolas stūres esmu tikai nedēļu. Zēns smaidīja. Viņš par Hercogienes doto sudrabu bija nopircis brīnišķīgu melnu laivu, un Rodolfo kalpotājs viņam tagad ierādīja prasmes.

Manuprāt, tev būs jāatnāk uz mūsu canaletto vēl uz kādu nodarbību, teica Edžidio.

Jā, un tu nebūsi pirmais, ko mēs tur mācām, piebilda Fiorentino.

Neņem galvā, iejaucās meitene maskā. Manuprāt, tev padodas tīri labi kā iesācējam!

Panāc šurp un parādi, kā to darīt labāk, atsaucās Lučiano, ja tev liekas, ka to vari.

Un meitene smiedamās to arī izdarīja, pārņemdama airi un prasmīgi irdamās pa kanālu, tikmēr zēns viņu vēroja un vīri, lepnuma pilni, smaidīja.

Tu esi īsts mandoljers, sauca Edžidio.

Nu, viņai tas ir asinīs, — piebalsoja Fiorentino.

Un Arianna, pateicoties karnevāla dāvātajai anonimitātei un īpašai atļaujai, kļuva arvien pārgalvīgāka; airēdama mandolu pa Lielo kanālu, viņa īstenoja savu seno sapni.

Ieraudzījusi Lusjēnu pirmo reizi, Vikija Malholenda vīram neko neteica. Viņš nospriestu, ka sieva sajukusi prātā. Dievs vien zina, cik reižu viņai pašai pirmajās nedēļās pēc Lusjēna nāves tā likās.

Pirmajā reizē tas ilga tikai vienu mirkli pie skolas, un viņa sev iestāstīja, ka tas ir gaismas triks. Vēlāk, kad Vikija ieraudzīja dēlu otrreiz, viņa neizturēja un pastāstīja Deividam.

Ko? viņš apstulbis teica. Tu saki, redzēji kādu, kas atgādina viņu?

Nē, atbildēja Vikija. Tas tik tiešām bija viņš. Es zinu.

Vīrs viņu apskāva. Vai tu gribi teikt, ka redzēji spoku,

mīļā? viņš ļoti maigi sacīja.

Nē, Vikija, asarām plūstot pār vaigiem, protestēja.

Spoku ne īstu zēnu.