Stravaganza-1 Masku pilsēta

Mēs redzējām kaut ko, kas tevi satrauks, teica Rodolfo. Bet man jāpaskatās vēlreiz. Vai negribi to darīt kopā ar mani?

Lusjēns pamāja. Ieraugot savu guļamistabu, viņš jutās pavisam ērmoti. Ērmoti tas būtu jebkurā gadījumā, taču tagad, zinot, ka nekad vairs tur neatgriezīsies, bija pavisam nepanesami. Vērodams savu istabu, Lusjēns pamanīja, ka spogulī parādās mamma. Viņš bija satriekts: mamma izskatījās daudz vecāka nekā viņa atmiņā, lai gan pēdējā tikšanās taču nevarēja būt pavisam aiz kalniem.

Mamma izskatījās tik trausla un pavisam novājējusi. Varbūt tik uzkrītoši tas likās tāpēc, ka viņa bija melnā kleitā, kuru Lusjēns nekad agrāk nebija redzējis. Spogulī mamma nometās uz ceļiem Lusjēna gultā un pasniedzās pēc venēciešu sudraba maskas, kuru tagad noņēma no sienas.

Vai tev ir kāda skaidrība par to, ko redzi? pajautāja Rodolfo. Ko tas viss nozīmē?

Lusjēns pamāja.

Melnā viņa tērpjas tikai bērēs, lai gan šī kleita ir pavisam jauna. Droši zinu tikai par masku. To dabūju Venēcijā.

Rodolfo nopietni viņā noskatījās.

Tad man jādodas turp, turklāt nekavējoties.

Rodolfo bija pārtraucis stravagēt, kopš Lusjēns sāka

ceļot uz Tāliju.

Rie mums ir pievakare, Rodolfo turpināja. Tātad tavā pasaulē jābūt rītam. Māte piecēlusies agrāk nekā parasti, varbūt nenāk miegs. Pasaki man savu adresi, lai varu atrast māju. Tu teici, ka tuvu skolai Bānsberijā. Maestro, varam doties kopā, ja ir vēlēšanās.

Lusjēns pateica adresi, un visi trīs stravaganti iegāja istabiņā, kurā Rodolfo parasti gulēja. Viņš izņēma no kakla važiņas sudraba gredzenu, kuru uzvilka pirkstā.

Tas, Lučiano, ir mans talismans, Rodolfo sacīja. Doktors Detridžs man to iedeva. Vai pavērosiet mani, kamēr būšu projām?

Tad, ne mirkli nešaubīdamies, viņš ieslīga bezsamaņā.

Kapsētas dežūrmācītājs, uzmetis acis apbedījamo dzīves datiem, saviebās. Viņam nepavisam nepatika izvadīt jaunus cilvēkus. Ne vien traģisma, pretdabiskuma un izmisušo vecāku dēļ: katram priesterim savā draudzē nākas ar kaut ko tādu sastapties. Nē, to jauniešu dēļ, kas nāca uz bērēm. Dažs labs melnā no galvas līdz kājām, lai gan nekāds sirdsdraugs nav bijis, cits atkal lūkoja tērpties līksmi, it kā aizgājējs kaut ko tādu būtu gribējis.

Meitenes allaž izplūda asarās, un ar zēniem nebija daudz labāk. Un sprediķis jānorunā tā, lai ir kam pieķerties, lai viestu visos cerību, pat ateistos un agnostiķos, kas parasti bija vairākumā.

Piemēram, šie atnākušie vecāki. Pateica, ka neesot nekādi baznīcā gājēji.

-Ja arī būtu, tagad vairs neietu, asi izmeta tēvs. Pēc tā, kas noticis ar Lusjēnu, nešaubos, ka Dieva nav.

Kuš, Deivid, teica sieva, bet arī viņa pajautāja, vai ceremonija varētu būt nereliģioza.

Nu, jūs varat iztikt bez lūgšanām un baznīcas dziesmām. mācītājs iespējami laipni attrauca, bēdu dēļ dāvādams viņiem atlaidi. Varat izmantot dzeju vai citus lasījumus pēc savas izvēles un mūziku, kas, jūsuprāt, dēlam piemērota. Bet vai drīkstu ieteikt bēru sprediķa laikā pārlasīt kopējo Lūgšanu grāmatu? Tajā ir ne mazums tiešām jauku rindkopu, un vienu otru tas nomierina, arī neticīgos.

Beigu beigās viņi vienojās par tradicionālo sprediķi ar divām baznīcas dziesmām: Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils un Jeruzaleme. Māte bija izvēlējusies visu pārējo mūziku, lūgusi dēla draugam nolasīt dzejoli un tad kā vilcinādamās piemetinājusi, lai piemin, ka viņi ir neticīgie.

Mācītājs neapvainojās. Ja jau Baznīca nespēj piesaistīt cilvēkus grūtos brīžos, tad kā lai cer uz panākumiem šaubu mirkļos. Viņš tikai noteica: Paļaušos tikai un vienīgi uz savas ticības spēku.

Un tagad viņš kāpa mazajā koka kancelē, lai sniegtu mierinājumu visiem šiem pārbiedētajiem padsmitgad-niekiem. Baznīcas otrā galā pēkšņi atvērās durvis, un pa tām ienāca kāds pavisam dīvains stāvs. Pirmajā acumirkli mācītājs nosprieda, vai nebūs no bezpajumtniekiem, kas lūko šeit patverties no aukstuma, bet tad apķērās: drīzāk jau cienījama izskata džentlmenis sudrabotiem matiem. Saģērbies kā lomai Šekspīra uzvedumā melnās samta biksēs līdz ceļgaliem, mīkstās krokās krītošā baltā kreklā, samta vestē un apmetnī. Kājās zamšādas zābaki, un tie garie mati. Rokās vīrs turēja melna samta cepuri un sprediķi vēroja uzmanīgāk par uzmanīgu.

*

Paldies tev, Tom, Vikija Malholenda pēc dievkalpojuma teica. Tavs lasījums bija tiešām labs. Tik jauki no tavas puses.

Toms pamāja un paspieda roku Lusjēna vecākiem. Pie otras rokas viņam cieši turējās skaista bāla meitene.

Kas tas tāds? jautāja Lusjēna tēvs, rādot uz dīvaino viru melnajā samtā, kas patlaban runājās ar vienu no jaunajiem. Manuprāt, varētu būt no skolas drāmas skolotājiem, atnācis tieši no mēģinājuma.

Nekad agrāk nav redzēts, atsaucās Toms. Taču viņš apjautājās par Lusjēnu. Izklausās pēc lāga čaļa, tāds satraukts, lai arī jocīgā paskatā.