Stravaganza-1 Masku pilsēta

Tagad viņi stāvēja līdzās ziedu jūrai ap plāksnīti ar Lusjēna vārdu. Lusjēna vecāki bija nolikuši baltu rožu pušķi, par tādām senlaicīgām, kas smaržo, nācās maksāt bargu naudu. Vēlāk būs jāatbrauc pēc pelniem, tos viņi izšķīrās vest uz Venēciju un izkaisīt Lielajā kanālā. Pelnus no Lusjēna un sudraba maskas, kuru viņi apbedītājam bija lūguši ielikt zārkā. Patlaban vecāki stāvēja un gaidīja, lai pateiktos bēru viesiem un tad uzlūgtu viņus mājās uz bēru tēju.

Vai viņu aicināsim? nočukstēja Vikija.

Tieši tobrīd vīrs pienāca pie vecākiem. Viņam bija suģestējoši melnas acis, tāpēc, kad viņš saņēma Lusjēna mātes roku, Vikija aizmirsa pavaicāt, no kurienes vīrs ieradies.

Man tik ļoti, ļoti žēl, vīrs neviltotā sirsnībā sacīja.

Kaut jel viss būtu pavērsies citādi.

Paldies jums, teica Vikija. Un tas ir mans dzīvesbiedrs Deivids.

Vīrs sarokojās ar Lusjēna tēvu un tad pateica kaut ko pavisam dīvainu.

Zināt, jūsu dēls ir dzīvs, tikai citā vietā. Un viņš nekad jūs neaizmirsīs. Viņš par jums domās nemitīgi, tāpat kā jūs par viņu. Izaugs spēcīgs un vesels, un kādudien jūs visi atkal satiksieties.

Asaras aizmigloja Vikijai acis, un, kad skats noskaidrojās, dīvainais vīrs jau bija pazudis.

Kāds no aptaurētajiem, Lusjēna tēvs dusmojās. Acīmredzot reliģiski aptaurētais, no tiem, kas vazājas pa bērēm, ļerkšķēdami par nākamo pasauli. Neņem viņu galvā, neuztraucies.

Viņš mani neuztrauca, Deivid, Vikija teica. Un pēc aptaurētā viņš neizskatās. Patiesībā viņš man sniedza mierinājumu.

*

Lusjēns un Detridžs norūpējušies dirnēja pie Rodolfo gultas. Blakus telpā dega sveces un skanēja triju sieviešu balsis, viņas vēl aizvien bija tepat laboratorijā.

Beidzot šķietami aizmigušais augums, izdvesis dziļu nopūtu, atvēra acis. Rodolfo piecēlās gultā sēdus un novilka no pirksta gredzenu.

Vai satikāt viņus? vaicāja Lusjēns. Vai par mani kaut ko pastāstījāt?

Rodolfo pamāja. Un, izņēmis no krekla krokām baltu rozi, klusi pasniedza to zēnam.

Lusjēns izdvesa:

-Jūs to atnesāt no turienes?

Ne jau tāpat vien, atbildēja Rodolfo. Bet tagad, Maestro, ja jūs neiebilstu, man jāparunājas ar Lusjēnu divatā.

*

Pagāja krietns laiciņš, pirms abi atkal izgāja no istabas. Ārā lauzās ausma, un bāli zilganā Belecas gaisma, kurai līdzīgas nav visā pasaulē, ja nu vienīgi Venēcijā, tagad ieplūda laboratorijā. Lusjēns izskatījās neparasti bāls.

Arianna pieskrēja klāt, lai pasniegtu viņam roku. Visu garo nakti viņa bija runājusies ar Silviju un Leonoru, un Detridžu un ieguvusi lielāku skaidrību par notiekošo. Uz māti un tēvu viņa vairs ļaunu prātu neturēja, nebaidīja arī pašas pienākumi; sirdī patlaban kādām citām jūtām nepietika vietas, tikai aizvien pieaugošajām bēdām par draugu.

Lusjēns viņai uzsmaidīja. Zēns jutās līdz nāvei noguris. Tomēr viņš zināja, ka šajā pasaulē ir vesels. Vēzis viņam līdzi uz Belecu nesekoja, un tagad bija skaidrs, ka viņš no tā ir aizbēdzis pavisam. Tomēr šķita, ka jāpaiet ilgam laikam, lai Lusjēns atkal justos dzīvs un laimīgs.

Dažas lietas mums pa visiem vēl jānokārto, teica Rodolfo. Iedzīvojies mūspasaules notikumos, Lučiano ir zaudējis savējo. Mums jādāvā viņam draudzība, sapratne un aizsardzība. Šaubos, vai Lučiano ir pilnīgā drošībā. Un, tā kā zēns vēl nav pilngadīgs, es piedāvāju kļūt par viņa audžutēvu.

Nē, iebilda Detridžs. Puiškanam lon divi vecāki, un, ja to nevar, tad visu cieņu, augsto lēdij, viņš pagriezās pret Silviju, dzīvo vien ar savu likumīgo vīru slepenībā, ja tas vajadzīgs izdzīvošanai.

Lusjēns apjuka. Hercogienes likumīgais vīrs? Rodolfo izskatījās samulsis, un zēns saprata, ka pa viņa gūsta laiku šeit daudz kas noticis.

Bet varbūt Arianna nemaz nevēlēsies viņu par brāli, — negaidīti piemetināja Leonora. Arianna nosarka. Dīvaini, tante allaž zina, ko teikt viņas vietā.

Tad kas mums atliek? noprasīja Hercogiene. Rūpes par Lusjēnu var uzņemties tikai tas, kas zina viņa noslēpumu.

Elementāri, sarunā iespraucās Detridžs. Es piedāvājos, kauc vecs esmu, būt par puiškana papu, un, tā kā šamā laipnā lēdija piekritusi nākt pie manis par sievu, viņa būs tikpat kā māte. Neredzu šai laulībā nekā ļauna, jo vecajā dzīvē esmu miris un pie savas sievas tai pasaulē tāpat atgriezties nevaru.

Tante Leonora! iesaucās Arianna.

Pat Rodolfo izskatījās manāmi pārsteigts. Lusjēns nezināja, ko lai saka.

Lučiano, saproti mūs pareizi, teica Leonora. Mēs negrasāmies ieņemt tavu īsto vecāku vietu. Bet tu vari nākt dzīvot pie mums manā mājā, tā ir tuvu' Palazzo un šai vietai. Rodolfo un Ariannu varēsi satikt, cik bieži vien gribēsi.

Man tiešām to gribētos, piekrita Lusjēns.

Tu man liec nožēlot, ka dzīvošu Padāvijā, teica Silvija ar savu ierasto humoru. Man visi prieki ies secen.

Ne jau prieki vien te būs, brīdināja Rodolfo. Viņš saņēma Silvijas roku un to noskūpstīja; tā bija pirmā reize, kad visi klātesošie redzēja viņu tā darām. Vakar bija skumja diena, bet šodien ir atkal jauna diena. Mums daudz kas atzīmējams. Un, ja Lučiano nevar būt Silvijas un mans audžudēls, mēs vismaz varam sniegt atbalstu viņam jaunajā belecieša dzīvē.

Rodolfo pagriezās pret Lusjēnu.