Stravaganza-1 Masku pilsēta

Rodolfo tikai viegli savilka uzacis.

Viņai ir draugs, Riki lauzās tālāk. īpašs draugs, ar kuru viņa bieži ir kopā, kāds jauns cilvēks.

Varbūt jūs domājat manu mācekli Lučiano? pajautāja Rodolfo.

Tieši tā, viņa vārds ir Lučiano. Mums ir liecība, kas var likties neticama, viņš patiesībā, ē, kā lai to pasaka? Neesot īsti šīs pasaules mirstīgais.

Un kur ir šī liecība? prasīja Rodolfo.

Labi, ar jūsu atļauju, Senator, mēs viņu ievedīsim un to visu nodemonstrēsim.

Kad zālē iesoļoja Enriko, sev pa priekšu grūzdams Lučiano, pūlis uzbangoja ar jaunu spēku.

Lučiano! iesaucās Arianna brīdī, kad Riki teica:

Kā jūs visi tūdaļ savām acīm redzēsiet, zēnam nav ēnas.

Vai esat gatavi? pajautāja misters Laski.

Lusjēna vecāki pamāja. Māte stāvēja dēlam vienā pusē, tēvs otrā, turēdami katrs aiz savās rokas. Uz redzēšanos, mīļais, māte atvadījās.

Saule kādu brīdi slēpās aiz mākoņa, tad atkal parādījās, lai pilnā spožumā iespīdētu augstajos Padomes zāles logos. Logi bija pret rietumiem Lusjēnam tieši aiz muguras, un zēnam kļuva skaidrs, ka tagad kā stravagante, kas tā arī bija, viņš būs kā uz delnas. Viss bija zaudēts. Lusjēns pavērās Ariannā un nodomāja: nez kas ar viņiem tagad būs.

Šajā mirkli Rodolfo iesaucās: Lučiano, ķer! un kaut ko viņam pameta; Lusjēns automātiski pastiepās, lai ķertu, taču rokas vēl aizvien bija saistītas un Enriko varā. Priekšmets, atsities pret delnām, nokrita zemē.

Tobrīd saule jau pavisam spoži ielūkojās logā, un Lusjēns ieraudzīja to, ko Tālijā vēl nekad nebija redzējis, -savu ēnu, kas stiepās viņa priekšā uz grīdas. Zēns atkal juta stingru pamatu zem kājām un, vēl neaptverdams, ko tas nozīmē, ieraudzīja, kā Leonora pieveic di Kimiči, neļaudama pacelt Rodolfo sviesto lietu, kuru viņa tagad mierīgi ielika sev kabatā, un tad Lusjēns dzirdēja Padomes zālē saceļamies smieklu vētru.

Izskatās, ka ēnas trūkums nav konstatēts, teica Rodolfo, ar lielu gribasspēku likdams savai balsij skanēt stingri. -Ja citu lietu nav, pasludinu Tautas senātu par slēgtu.

Ārsts aizvēra Lusjēnam acis.

21. nodaļa. Virs melnā

Lusjēns nekādi nespēja atgūties. Enriko, aši viņu atsvabinājis, laidās lapās. Leonora Lusjēnu aizveda uz savām mājām. Arianna norūpējusies viņu pavadīja. Tante ieveda zēnu nelielā, elegantā viesistabā ar slaikiem krēsliem un papurināja zvaniņu, lai atnes vīnu. Pirms tas bija klāt, pulciņam pievienojās Silvija un pāris minūšu vēlāk ienāca Rodolfo.

Viņš pataustīja uz sarkanā samta dīvāniņa noguldinātajam Lusjēnam pulsu.

Kas īsti notika? Rodolfo pajautāja. Vai tagad jūties normāli?

Lusjēns pamāja. Viņš bija zaudējis valodu, un Leonorai nācās ar grūtībām iespiest viņam starp lūpām pāris lāšu vīna. Sārtais dzēriens iedarbojās kā svaigas asinis, dodamas atkal spēku runāt.

Di Kimiči vīrs, tas zilajā apmetnī, vēlēšanu naktī ar varu aizveda mani no Piazza , Lusjēns iesāka. Sasēja un piedraudēja, un tad ieslēdza kādā istabā. Sākumā, kad viņš ieveda kādu citu mani apskatīt, acis man bija aizsietas, tomēr nešaubos, tas bija Vēstnieks. Viņi pievāca manas lietas līdz pēdējai. Lusjēna balss aizlūza. Paņēma arī grāmatiņu nekādi nespēju aizkavēt.

Lusjēns, lai nomierinātos, iemalkoja mazliet vīna.

Varbūt viņi nemaz nezina, kam tā kalpo? ieminējās Arianna.

Lusjēns papurināja galvu.

Kimiči zina visu. Tas ir tikai laika jautājums, lai šie aptvertu, kā tā darbojas. Viņš pagriezās pret Rodolfo. Es jūs, meistar, pievīlu.

Viss rādījās drūmās krāsās; di Kimiči tagad stravagēs, un sāksies riebīga divdesmit pirmā gadsimta izlaupīšana. IJn neviens to nespēs aizkavēt. Līdzās šīm baigajām izredzēm vīdēja briesmas, ka pats Lusjēns nespēs to visu aizkavēt.

Nē, iebilda Rodolfo, un viņa seja izstaroja sāpes. Nē, tas esmu es, kas tevi pievīla. Nespēju tevi laikus atrast un nosūtīt mājās, un tagad jau ir par vēlu.

Istabā iestājās pilnīgs klusums.

Kas īsti notika Tautas senātā? pajautāja Silvija.

Di Kimiči bija safabricējis otru lietu, stāstīja Rodolfo.

Viņš gribēja, lai izmeklē Ariannas burvestības, jo viņa it kā esot pazīstama ar dēmonu mūsu draugu Lučiano. Di Kimiči kā bazūne dievojās, ka zēnam neesot ēnas.

Silvija nopūtās: Vārdu sakot, viņš ir atklājis, ka Lučiano ir stravagante no citas pasaules?

Leonoras viesistabas logu slēģi, lai nebalotu tapsējums, bija aizvērti. Rodolfo tagad piegāja pie loga un atvēra to plaši vaļā.

Viņš tāds vairs nav, Rodolfo teica. Skatieties, Lučiano ir tikpat viendabīgs kā jūs vai es.

Lusjēns piecēlies aizsoļoja līdz logam; tumša ēna melnēja uz parketa viņam aiz muguras.

Es vairs nespēšu atgriezties, vai ne? viņš pajautāja.

Rodolfo aplika roku zēna pleciem.

Nē, viņš sacīja. Tagad tu esi belecietis gan dienu, gan nakti. Tās pasaules dzīve tev ir beigusies. Rūgts noslēgums, un to es sev nemūžam nepiedošu.

Lusjēns visiem spēkiem valdīja asaras. Tātad tas ir noticis: viņš ir miris.