Stravaganza-1 Masku pilsēta

Un vēl gribu atbrīvoties no šausmīgās tradīcijas likt jaunām sievietēm staigāt maskās, piemetināja Arianna.

Par to Senātu pārliecināt būs krietni grūtāk, teica Rodolfo. Vai drīkstu jums ieteikt nesteigties un necelt visu uzreiz? Pilsētai vajadzīga nepārtrauktība.

IJn kā ar Palazzā? pajautāja Arianna. Vai drīkstu šeit kaut ko mainīt?

Atkārtoju vēlreiz, uzreiz pēc kronēšanas jūs varat izdarīt jebkādas apspriestas pārmaiņas. Vai ir jau kas padomā?

Es gribu atbrīvoties no Spoguļzāles, notrīsēdama teica Arianna. Tā uzdzen man zosādu.

Labprāt atbalstu, atbildēja Rodolfo. Tad piecēlās un aizsoļoja līdz logam. Nu, ja esmu noklusinājis jūsu dedzīgākās bailes no Hercogienes amata, man jāizstāsta par Lučiano. Un tas ir nopietni.

20. nodaļa. Projām no ēnām

Lusjēns izcieta pirmo pilno gūsta dienu Belecā. Rokas tagad bija brīvas, tā nu viņš varēja noņemt acu apsēju un redzēt, ka atrodas istabiņā ar akmens grīdu un pāris mēbelēm. Te bija krēsls, viņam piešķirtais salmu matracis, uz aizslēgtas koka lādes bļoda un krūze ūdens, ar ko nomazgāties. Stūri stāvēja spainis dabisko vajadzību kārtošanai.

Istabai bija viens augsts logs, un, kolīdz roku locītavās atgriezās dzīvība, Lusjēns, noņēmis bļodu un krūzi, aizstūma lādi līdz logam, lai varētu uzkāpt un palūkoties laukā.

Nekas daudz skatienam neatklājās; apstiprinājās pieņēmums, ka viņš ievietots kādā no augšējiem stāviem, un, pateicoties Belecas baznīcu smaiļu un zvanu torņu pazīšanai, Lusjēns spēja aptuveni noteikt, kur ēka varētu atrasties.

Taču liela labuma no tā nebija. Lusjēns nešaubījās, ka atrodas Remanas vēstnieka apartamentos. Bet galvenais bija nevis tas, kur viņš atrodas, bet gan kā atgūt grāmatiņu. Ja viņš to dabūtu atpakaļ, varētu acumirkli stra-vagēt mājās. Bez grāmatiņas viņš bija nometināts šajā pasaulē tāpat kā Viljams Detridžs.

Laikam apnicigi velkoties, Lusjēns pat apdomāja bēgšanas iespēju pie Rodolfo. Pusdienlaikā, ja vien gaisma caur augsto logu kādu šķēršļu dēļ nemānīja, sieviete atnesa vēl alu un maizi, cietu sieru un olīvas. Bet runāt viņa ar Lusjēnu nerunāja un, nolikusi ēdamo durvju iekšpusē, steigšus metās atpakaļ. Tikusi ārā, viņa uzreiz pagrieza slēdzenē atslēgu.

Lusjēns lādēja pats sevi par āpsi. Viņš taču mierīgi varēja pieveikt sievieti, taču uzbrukt neapbruņotam un nevardarbīgam cilvēkam, kas nes tev ēdamo, nē, pret to sacēlās visa viņa būtne. Tomēr zēns apņēmās, ka nākamreiz, kad viņa atnāks, tā izdarīs.

Šobrīd viņš šo to iekoda un pat mazliet iedzēra alu, tad apgūlās uz salmu matrača un pirmo reizi, kopš tika sagūstīts, iemiga.

*

Es kauč ko atradu! iekliedzās Detridžs, kas pēc Lus-jēna pazušanas gandrīz bez pārtraukuma skatījās laboratorijas burvju spoguļos.

Rodolfo acumirklī bija klāt un ieurbās uz Lusjēna pasauli nostādītajā spogulī. Lusjēna gultā tagad gulēja sieviete, apķērusi spilvenu. Spogulī skaņas nebija, taču bija redzams, ka viņa raud. Rodolfo pamāja Detridžam, lai paiet malā, un tad uzmeta spogulim sudraba pārklāju.

Ko jūs par to spriežat? pajautāja Detridžs. Māmuļa?

Baidos, ka jā, teica Rodolfo, un viņa sejā iegūla bēdas. Viņa cieš, un palīdzēt nav manos spēkos. Varbūt aizstravagēt uz Lučiano pasauli?

Pirms Detridžs spēja ko bilst, pie durvīm parādījās Alfredo, aizelsies no ātrās skriešanas pa kāpnēm.

Kungs, Alfredo sauca, di Kimiči rītdien rīko Tautas senātu. Pilsētā viscaur izlīmēti plakāti.

I Iercogienes Senāts sanāca ik mēnesi pēc i Iercogienes ierosmes, lai izskatītu dažādas civillietas. Taču ikvienam pavalstniekam īpašos gadījumos bija tiesības, ja vien to atbalstīja vienpadsmit līdzpilsoņi, sasaukt Tautas senātu. Tādās reizēs visi divdesmit četri senatori sanāca nevis parastajā Senāta palātā, bet lielajā Padomes zālē. Divpadsmit pavalstnieki, kas Senātu sasaukuši, tad paziņoja savu lietu un sākās sabiedrībai atklāta noklausīšanās. Belecas pilsoņi drūzmējās telpā, kurā parasti sanāca divsimt četrdesmit padomnieki.

Tas notika ļoti retos gadījumos, bet bija pilnīgā saskaņā ar Pamatlikumu. Di Kimiči pats Tautas senātu nesasauca, jo bija Remoras pilsonis, taču viņa vietā to izdarīja divpadsmit uzpirkti belecieši. Tas nenācās grūti, jo tagad, kad vēlēšanu sajūsma bija garām, izskanēja nopietnas šaubas par jauno Hercogieni.

Tovakar Rodolfo laboratorijā notika ārkārtas sanāksme. Alfredo atveda abas sievietes no Leonoras mājas, un Ari-anna, saņēmusi Rodolfo vēsti, pirmoreiz izmantoja slepeno eju. Ienākusi sveču gaismas pielietajā istabā, viņa ieraudzīja visus nopietnām sejām. Šobrīd Arianna no visas sirds vēlējās, kaut Lučiano būtu sveiks un vesels un tagad sēdētu viņai līdzās šo svinīgo pieaugušo vidū.

Kas noticis? viņa pajautāja.

Rinaldo di Kimiči rit organizē Tautas senātu, teica Rodolfo, un mums jāļauj tam notikt.

Un tev vēl nav prezidēšanas tiesību, aši izmeta Silvija, jo pirms kronēšanas neesi apstiprināta par

Hercogieni. Rodolfo kā galvenais senators būs atbildīgs par pasākuma norisi.

Vai man tur jābūt klāt? Arianna, sirdij sažņaudzoties, pajautāja.