Stravaganza-1 Masku pilsēta

Silvija uzreiz neatbildēja. Dažreiz jau pietrūks, viņa beidzot noteica, bet šāda cena mani apmierina. Vēlos būt brīvībā. Man apnicis ik nedēļu nīkt Padomē, klausīties virkni noziegumu, kurus mani ļaudis izdarījuši. Man apnicis ik mēnesi klausīties cilvēku mazās sūdzības. Es vēlos pastaigāties pa ielu bez maskas. Negribu paciest drausmīgās Rinaldo di Kimiči runas un viņa sasmaržinātos mutautus. Un vairāk par visu es vēlos, lai mani beidz slepkavot.

Vai labāk, lai tavā vietā nogalē meitu? Leonora klusi pavaicāja.

Tā nebūs, Silvija aši attrauca. Viņiem ar jauno Hercogieni sarunas jāsāk no paša sākuma. Mums politizējot aizgāja gadu gadi, iekams di Kimiči saprata, ka nekad nepadošos un viņu nelietīgo līgumu nemūžam neparakstīšu, un tad viņiem neatlika nekas cits, kā meklēt izeju slepkavībā. Di Kimiči noteikti būs svētā pārliecībā, ka ar jaunu un nepieredzējuši valdnieci viņu izredzes uzlabosies.

Leonora pasmaidīja. Arī tad, ja fonā nebūs tevis, šaubos, vai Arianna viņiem liksies viegli iespaidojama.

*

Hercogienes pilī smalkiem kokgriezumiem rotātā krēslā sēdēja Arianna, apcerēdama, vai atgūs reiz sirdsmieru. Zuzanna ieteica paturēt visas iepriekšējās galma dāmas, kuras pēc sazvērestības bija ļoti nobažījušās par savu nākotni. Dāmas tika ataicinātas un tagad, nostājušās rindā, uzklausīja jaunās Hercogienes vēlmes.

Arianna ievēroja sievieti maskā, daudz jaunāku par citām, kas nebija vecāka par viņu pašu. Dāma izskatījās sevišķi satraukta, un jaunajai Hercogienei acumirklī radās pret viņu simpātijas.

Kā tevi sauc? viņa, pamādama meitenei, noprasīja.

Barbara, kundze, meitene, pietupdamas reveransā, atbildēja.

Man vajag personīgo dāmu, kas mani ģērbs, teica Arianna. Vai tu būtu ar mieru?

Rodolfo paskatījās Ariannā un viegli papurināja galvu.

Es domāju, Arianna jau stingrāk sacīja, tas būs tavs jaunais pienākums.

Paldies, kundze, meitene pateicīgi attrauca.

Visas pārējās turpinās veikt ierastos pienākumus līdz nākamajam rīkojumam, paziņoja Arianna. Pagaidām tas būtu viss.

Beidzot pēc atnākšanas no Piazza viņi ar Rodolfo palika divatā, un abi tagad jutās bezgala noguruši. Arianna nebija droša, vai drīkst uzsākt runas par savu tēvu, bet izskatījās, ka Rodolfo tūlīt aizmigs. Pēkšņi viņš iekliedzās: Lučiano!

Un acumirklī abiem kļuva skaidrs, ka jau vēls.

Ceru, ka tiktāl viņš noballējies nebūs, lai zaudētu sajēgu par laiku, novilka Rodolfo. To pateicis, viņš virzījās uz durvīm. Man tevi, mana dārgā, uz bridi jāatstāj un jāaiziet līdz savai palazzo. Kāpēc lai tu brīsniņu neatpūstos? Vēlāk cilvēki gaidīs tevi parādāmies lodžijā.

Un tā Arianna, mīļotās Belecas jaunā Hercogiene, beidzot bija palikusi viena. Viņa paņēma sveces un devās izlūkot Palazzo. Pils bija neparasti tukša un klusa. Vairums kalpotāju strādāja virtuvēs, gatavodami mielastu nakts dzīrēm. Tā bija pirmā reize, kad viņai radās izdevība paklaiņot pilī uz savu roku. Nomelnējušās Spoguļzāles durvis bija aizzīmogotas, un tām garām viņa aizslīdēja nodrebinādamās.

Arianna kāpa augšup un lejup pa marmora kāpnēm, sveces liesma steidzās pa priekšu, mezdama plīvojošas milzu ēnas. Ai, kā gribētos, lai blakus ir Lučiano, lai šajā dīvainajā naktī viņi būtu kopā! Apakšstāvā Arianna tā kā apjuka un atgrūda smagas durvis, lai paskatītos, kas aiz tām ir. Svečturis gandrīz vai izkrita no rokām. Šķita, ka telpa pilna ar hercogienēm, kas ieģērbtas krāšņos tērpos, un visas tagad skatās tieši uz viņu.

Trīcēdama Arianna mēģināja noturēt sveci. Un tad saprata tā ir galerija ar pēdējās Hercogienes tērpiem, kas ģērbti svarīgos pasākumos. Vitrīna pēc vitrīnas ar manekeniem Silvijas veidolā, visi ieģērbti krāšņos zīdos, satinos un brokātos, sejas paslēptas zem dārgakmeņiem nosētām maskām. Arianna noskurinājās. “Es tā nevarēšu,” viņa nodomāja. “Esmu par jaunu.”

Kāda skaņa turpat aiz muguras lika apmesties riņķī, un karstais vasks nopilēja uz rokas.

Atvainojiet, kundze, atskanēja Barbaras balss. Es jūs meklēju, lai pajautātu, ko šovakar vēlaties ģērbt mugurā. Meitenes skatiens slīdēja līdzi Ariannai uz nelaiķes Hercogienes krāšņajiem tērpiem. Vai nav jauki, kundze? Bet Hercogienes istabā ir vēl daudz vairāk, un, ja jūs kādu gribētu izvēlēties sev, es to jums pēc vajadzības ieņemšu vīlēs. Barbara pietupās reveransā, šaubīdamās, vai tikai nav pārsteigusies.

Es nākšu, teica Arianna, tik tikko kustinādama sastingušās lūpas, bet tad saņēmās. Ja jau jāstājas mātes vietā, tad godam.

*

Kā lai to saprot, pazudis? prasīja Rodolfo, izmisumā laizdams pirkstus cauri saviem sudrabotajiem matiem. Detridžs neapšaubāmi bija pamatīgi piedzēries.

Kas tur liels, murmulēja stravagante. Viņš bija kopā ar citiem dzīrotājiem. Divu domu nav, nu jau būs mājās.

Nē, apstrīdēja Rodolfo. Nebūs vis.

Viņš atstāja Detridžu, stingri piekodinājis, lai aiztur Lus-jēnu laboratorijā, ja zēns tur parādās, tad, pārvarot nogurumu, skriešus metās lejup pa kāpnēm un tādā pašā gaitā līdz Leonoras mājai.

Kā viņai gāja? redzot Rodolfo tik satrauktu, Silvija pajautāja.