Stravaganza-1 Masku pilsēta

Bet kurš cits tad to darīs? Nevienu troņmantnieci neesmu sev audzinājusi. Tikai pavisam nesen izšķīros atkāpties. Un atentāta mēģinājumi mani līdz galam pārliecināja, ka vairāk spēšu paveikt, būdama aizkulisēs. Tev noteikti būs reģents; lai valdītu pati, esi vēl par jaunu. Un tas varētu būt Rodolfo. Ari es pati būšu pāris jūdžu attālumā, Padāvijā, allaž gatava tev palīdzēt, kad vien tas būs vajadzīgs. Man vienmēr gribējies tikai to, lai tev, Arianna, klātos labi, tāpēc jau tevi audzināja slepenībā. Tu būtu ideāla ķīlniece di Kimiči rokās, lai piespiestu mani parakstīt līgumu vai izpildīt jebkuru citu viņu vēlmi. Belecā būs savi cilvēki, kas pārzina reālo situāciju. Tie, kas ir šajā istabā, un tavi vecvecāki. Tu nebūsi viena.

Tieši šie vārdi atausa Lusjēna atmiņā, kad viņš izdzirda saucam savu vārdu. Lusjēns uzmeta vecākiem zibenīgu pateicības mirkli. Priecājos, ka esat kopā ar mani, zēns nočukstēja, viņiem trijatā ejot pa konsultāciju kabineta durvīm.

Džuliānas tēva apciemojums nāca pār Enriko galvu kā zibens spēriens. Vitorio Massi bija liela auguma vīrs platiem pleciem un šobrīd pavisam nelāgā omā. Viņš ielauzās Enriko miteklī, paģērēdams: Kur viņa ir? Šiem vārdiem sekoja grūti izprotami draudi kaut kas par zirga pāta-gošanu, paša meitas nolamāšanu par slampu un vēl viens otrs mazāk glaimojošs vārdiņš.

Enriko apstulba. Vai jūs domājat Džuliānu? viņš teica. Neesmu viņu redzējis vairākas dienas. Jau kopš Hercogienes nāves, lai viņai vieglas smiltis.

Vitorio automātiski pārkrustījās un visādam gadījumam pārmeta veiksmes zīmi, bet nomierināties gan nenomie-rinājās. Mēs tāpat, viņš sacīja. Torīt viņa teicās braucam uz Burlesku, uz kāzu kārtas uzlaikošanu, taču no šuvējas pienāca vēsts ar jautājumu, kāpēc Džuliānas tur nav un vai nav sasirgusi. Tad nu man ienāca prātā, ka viņa varētu būt pie tevis. Lai gan kauns visai ģimenei, ja viņa ir tāda nekauņa, kad līdz kāzām nieka desmit dieniņas!

Vitorio ārdījās pa istabu, lai gan bija skaidrs, ka jaunās sievietes te nav un arī paslēpties viņa te nevarēja. Enriko pārņēma gruzdošas bailes. Ja nu Džuliāna aizbēgusi ar visu sudrabu?

Vai viņa paņēmusi kaut ko sev līdzi? jauneklis painteresējās.

Atnāc pats un apskaties, atteica Vitorio. Cik noprotu, viss savā vietā.

Vitorio, kam nākamais znots nekad īsti nebija paticis, maz-pamazām sāka noģist, ka Enriko tik tiešām par Džuliānu neko nezina. Viņš tā kā pierima. Un tad atkal sāka bažīties. Ja nu meita nebija kopā ar līgavaini, tad kur lagūnā viņa lai būtu?

*

Tīrīšanas darbi Palazzo turpinājās vēl ilgi pēc bērēm. Spoguļzāle, protams, bija pilnībā sagrauta, taču ik šķembu vajadzēja izsijāt, pirmkārt, lai veiktu šausminošo Hercogienes mirstīgo atlieku identificēšanas darbu, otrkārt, lai sameklētu sazvērestības pavedienus, beidzot, lai secinātu, vai kāds no vērtīgajiem spoguļa fragmentiem nav glābjams, labojams vai restaurējams. Un tikai pēc tam nevajadzīgos gruvešus varēja vest projām.

Arīdzan telpas blakus audienču zālei bija ievērojami cietušas. Hercogienes privātā istaba, Padomes zāle, karšu telpa ar diviem milzīgiem globusiem viens Zemes, otrs debesu viss prasīja remontu un atjaunošanu. Taču, pirms netika nosaukta jaunā Hercogiene, nekādus lēmumus pieņemt nedrīkstēja.

Šobrīd neviens neveltīja ne mazāko uzmanību Zuzannai, kas klusītēm kravājās pa mantām un nesa projām kundzes personīgās lietas. Izskatījās, ka viņa vienkārši seko priekšrakstiem nogādāt šo to pēc piederības Hercogienes mantiniekiem, lai kas tie būtu. Šķirstiņi ar dārglietām un sudrabu, smalka apakšveļa un naktsveļa, grāmatas un papīri, un vērtīgs Mišela Gamberi portrets, taču itin neviens no smalkajiem tērpiem un maskām, kas Silviju jaunajā dzīvē varētu tikai atmaskot.

Misters Laski, konsultējošais ārsts, skatījās uz Lusjēna piebildušo slimības vēsturi, kas bija nolikta viņa priekšā uz rakstāmgalda. Apsveicinājies dakteris kādu mirkli iedziļinājās slimības vēsturē. Lusjēns skaidri redzēja, ka šie daži mirkļi viņa vecākiem ilgst veselu mūžību, bet pats jutās tālu prom no tā visa. Viņa liktenis nebija mistera Laski rokās; tas bija jau izlemts. Misters Laski bija tikai ziņas nesējs.

Baidos, ka nespēšu jūs iepriecināt, ārsts sacīja. Medicīniskā skenēšana rāda, ka audzējs atgriežas.

Lusjēns juta asinis sastingstam dzīslās un vēsu prātu apjauta, ka tas tik tiešām tā notiks; tie šoreiz nebūs tukši vārdi. Viņš dzirdēja māti elsojam.

Ko tas īsti nozīmē? pajautāja tētis. Vai pastāv iespēja atkal no tā atbrīvoties?

Piecdesmit pret piecdesmit, teica misters Laski. Pacienti allaž grib dzirdēt konkrētu atbildi, bet es gluži vienkārši nespēju atbildēt. Protams, mēs atsāksim ārstēšanas kursu, un, cerams, slimība tomēr atkāpsies, taču mans pienākums ir brīdināt, ka simptomu atkalparādīšanās neko labu nevēsta.