Stravaganza-1 Masku pilsēta

Māster Lusjēn! vecais vīrs iesaucās. Esmu patiesi priecīgs, ka jūs ieraugu! Bet šeit jūs nevarat palikt. Jūsu dzīvība ir briesmās. Jums jādodas pa pāva eju un jāgaida māsters Rodolfo. Viņš jums visu apskaidros.

Detridžs neļāva neko sev jautāt; viņš acumirklī virzīja Lusjēnu uz sienu un jau satvēra svečturi. Pēc mirkļa Lusjēns atradās pilnīgā tumsā slepenajā ejā. Bet tas nekas. Eju zēns bija izmantojis vairākkārt un tagad pārzināja to tik labi, ka tumsā varēja tikt līdz Hercogienes istabām. Drošības izjūtu vairoja apziņa, ka pie jostas vēl aizvien ir mer-lino duncis: kas zina, kas viņu gaida ejas galā.

Nonācis galā, Lusjēns izdzirda balsis otrpus durvīm un bridi vilcinājās, līdz vienā no runātājiem pazina Rodolfo. Uzmanīgi viņš pagrūda durvis un pēkšņi atradās uzmanības centrā.

Rodolfo, viņu ieraugot, neviltoti nopriecājās. Lai gan skolotājs smaidīja, zēnam šķita, ka Rodolfo pamatīgi novecojis. Izskatījās, ka Lusjēna īsās prombūtnes laikā raižu bijis bez sava gala. Arī Hercogiene Lusjēnu uzņēma laipni. Un viņiem bija tik daudz ko stāstīt, ka zēns apstulba.

Arianna apcietināta? viņš iesaucās. Vai drīkstu viņu apciemot?

Kāpēc gan ne? smiedamās attrauca Hercogiene.

Mana cietuma kamera būs pēdējā vieta, kur pilsētas kārtībnieki tevi meklēs. Arī Ariannai būs tev ko pastāstīt.

Es tevi aizvedīšu, teica Rodolfo. Varam iziet cauri Padomes zālei un tad pāri Bēdu tiltam. Bet ilgi tur nepaliec, mums vēl jāpadomā, kā pasargāt tevi no tiesas.

*

Māster Rodolfo, teica Detridžs, kad stravagante bija atgriezies laboratorijā. man domāt, esmu uzgājis savu seno pasauli.

Viņš parādīja Rodolfo spogulī redzamo, un abi stra-vaganti ielūkojās lusjēna guļamistabā. Pagāja brīdis, pirms viņi saprata, kas tas īsti ir, jo istaba nelīdzinājās ne Rodolfo Tālijas, nedz arī Detridža Anglijas istabai, taču guļošo zēnu viņi pazina. Klusēdami abi vērās, kā tēls viegli elpo, gandrīz vai nepakustēdamies.

Droši vien, stravagējot šurpu, es izskatījos tāpatās, -secināja Detridžs. Vai brīnums, ka mani ne vienu reizi vien ieskaitīja aizgājējos. Pagāja labs strēķis, kamēr man pašam pielēca, ka jāceļo naktī.

Satriecoši! noelsās Rodolfo. Un uzsita vecajam vīram uz pleca. Krieni pastrādāts, Duttore, jūs paveicāt kaut ko vienreizēju un mūsu Brālībai tas var lieti noderēt.

*

Belecas Padome ātri tika galā ar izskatāmajiem mazajiem likumpārkāpumiem. Visi dedzīgi vēlējās ķerties pie dienas galvenā jautājuma. Padomes darbs publikas acīm un ausīm nebija paredzēts, tāpēc Rodolfo tur nebija. Nebija arī Rinaldo di Kimiči, taču Vēstnieks bija uzpircis kādu padomnieku, kas spiegoja viņa labā.

Ieveda apcietināto, un, lai gan viņa bija vairākas dienas pavadījusi ieslēgta kamerā, cietumniece izskatījās uzkrītoši svaiga un daiļa. Pret viņu vērsta liecība parādījās neliela bāra saimnieka izskatā.

|ā, aizliegtajā dienā es viņu redzēju, vīrs negribīgi teica. Viņa ienāca manā bārā ar vēl vienu personu, zēnu, un dzēra karstu šokolādi.

Jūsu Augstība, zēns nav atradies, paziņoja prokurors.

Ļoti labi, par zēnu vairs nerunāsim, teica Hercogiene. Jau labu laiku Padomes sēdes viņai nesagādāja nekādu prieku.

Tagad uzrādīšu pierādījumus, ka meitene nav Belecas pavalstniece, teica prokurors. Iesauciet Džanfranko Gasparini.

Gasparini ienāca un nodeva zvērestu.

Sinjor Gasparini, iesāka prokurors. Pastāstiet Padomei, kur jūs dzīvojat.

Toronē, atbildēja Džanfranko. Esmu tur katedrāles muzeja kurators.

Un vai apsūdzēto jūs pazīstat? jautāja prokurors.

Jā, teica Džanfranko. Viņa ir mana audžumeita.

Arianna tik tikko valdīja asaras. Arī tagad, to dzirdot,

viņa izjuta skumjas. Padomes zālei izskrēja cauri murdoņa.

Audžumeita? atkārtoja prokurors, pāršķirstīdams savus pierakstus. Vai gribat teikt, ka neesat meitenes miesīgais tēvs?

Tieši tā, atbildēja Džanfranko. Mēs ar sievu viņu uzaudzinājām, taču viņa nav mūsu bērns.

Bet man kļuvis zināms, turpināja prokurors, ka Toronē viņa bijusi plaši pazīstama kā Figlia delli Isola, vienīgais daudzu gadu laikā dzimušais bērns.

Džanfranko pamāja.

Vienīgi viņa nav tur dzimusi.

Dzirdētais Padomē radīja sensāciju.

Un kur tad viņa dzimusi? taujāja prokurors, lai gan viņam pēkšņi uzmācās baisas aizdomas, ka atbilde jau skaidra.

Šeit, Belecā, atbildēja Džanfranko.

Jūsu Augstība, pamazām zaudēdams pamatu zem kājām, teica prokurors, — šī informācija ir kas jauns. Lieciniekam jāuzrāda pierādījums. Citādi jebkurš šādā noziegumā apsūdzētais apgalvos, ka dzimis Belecā.

Patiešām, piebalsoja Hercogiene. Vai jums ir pierādījumi, sinjor Gasparini?

Ja Jūsu Augstība ļautu iesaukt vēl vienu liecinieku, kādu sinjoru Landini, varētu palūgt pierādījumus viņai.

Hercogiene pamāja, lai iesauc liecinieci. Ariannai nebija ne jausmas, kas tā tāda ir, tāpat arī, tas bija skaidri redzams, prokuroram.

Lūdzu, nosauciet savu vārdu, sinjora, viņš uzrunāja ienācēju.

Marija Madalēna Landini, ducīgā apmēram sešdesmit gadus vecā sieviete atbildēja.

Un kā jūs esat saistīta ar apcietināto?

Es biju vecmāte, kas viņu pieņēma, vecā sieviete teica.

Un kur tas notika?

Šeit, ser, Belecā.