Stravaganza-1 Masku pilsēta

Džuliānai patika pielaikošanas Burleskā. Večiņa bija laipna un arī saprotoša klausītāja. Lai tiktu galā ar darbiem, Paola bija dabūjusi palīgos jaunāku sievieti, un nu visas trijatā vadīja dienas pie līgavas pūra, kuru Džuliāna kopā ar jauno šuvēju uz laiku bija atvedusi šurp, lai nevajadzētu tik bieži ceļot turp atpakaļ pāri ūdeņiem.

Uzlaikošana ritēja Džuliānas tuvīno kāzu gaisotnē. “Enriko to” un “mans līgavainis tā” skanēja augu dienu, un izskatījās, ka abām sievietēm nekas nav iebilstams pret to, ka viņa par iecerēto tā mēļo.

Šobrīd viņam tik svarīgs darbs, Džuliāna stāstīja.

Taču nedrīkstu jums atklāt, kāds, jo tas ir pavisam

slepeni. Varu pateikt vienīgi, ja viņš ar visu tiks galā, mums būs tik daudz sudraba, ka spēsim nopirkt sev māju! Iedomājieties tik man pašai patiktos kāda no skaisti krāsainajām šeit, Bur Ieskā, bet Enriko teic, mēs, iespējams, drīz no lagūnas aizceļošot kad darbs, par ko jums nedrīkstu stāstīt, būs galā.

Izklausās gana riskanti, dārgumiņ, maigi bilda Pa-ola. Ceru, ka nekas nelikumīgs tas nav.

Džuliāna vientiesīgi pasmaidīja.

Nu. teiksim tā, kad viss būs galā, mums, iespējams, labāk dzīvot Remorā. Tur mūs pateicīgi sagaidīs.

Paolas spoži melnās acis, katrā pielaikošanas reizē mēģinot no pasūtītājas iegūt vēl vairāk informācijas, runāja pretī viņas rāmajai valodai. Dienas beigās Paola zināja visu, kas viņai bija vajadzīgs.

Tovakar Paola, izcēlusi mežģīņu darināšanas rāmīti, strādāja sveces gaismā līdz vēlai naktij, ilgi pēc tam, kad vīrs Džentile bija licies uz auss.

*

Ariannu no pretīgās, šaurās kameras izlaida jau tonakt, kad ciemos ieradās Hercogiene. Jaunā kamera bija plašāka, akmens plāksnes klāja grīdsega, un tur nebija tik auksti. Salmu vietā Ariannai tagad gulēšanai bija mīksts matracis. Taču jau atkal viņa nespēja ne acu aizdarīt, pārdomādama dzirdēto. Iesākumā likās, ka Hercogiene zaudējusi prātu. Taču viss, ko viņa bija teikusi, dīvaini saistījās kopā. Ariannas brāļi bija par māsu krietni vecāki, un salā viņa nekad nebija jutusies kā mājās. Jau no sākta gala Ariannu vilktin vilka uz Belecu; tā bija viņas mīļā sapņu pilsēta. Taču kāda cita prāta daļiņa izmisīgi pieķērās visam labi pazīstamajam un atteicās pamest mīļos vecākus jaunas un bīstamas mātes un nezināma tēva dēļ.

Nākamdien rīta agrumā atvērās durvis un atkal ienāca Hercogiene, šoreiz kalpi atnesa mēbeles. Kad beidzot viss bija sakārtots Hercogienei pa prātam, viņa, visus atlaidusi, pamāja Ariannai, lai sēstas līdzās uz dīvāna. Meitene apsēdās, vilkdama no matiem pēdējos salmu stiebrus. Viņa bija nolēmusi, ka pirmā sarunu nesāks.

Tu uz mani dusmojies, klusi bilda Hercogiene.

Ko citu jūs gaidījāt? Arianna rūgti atjautāja. Jūs aizdevāt mani projām un aizmirsāt uz vairāk nekā piecpadsmit gadiem. Nezinu, kāpēc tagad pēkšņi nolēmāt man to atklāt, ja nu vienīgi, lai glābtu manu dzīvību.

Protams, arī tāpēc, teica Hercogiene. Un patlaban viss pakļauts pārmaiņām. Jau dažus mēnešus man zināms, ka manām un arī pilsētas gaitām tuvojas krīze.

Kā? Kas par krīzi? Neko nesaprotu, iesaucās Arianna.

Ļauj man paskaidrot, teica Hercogiene. Varbūt tev būs vieglāk, ja es pilnībā atklāšu seju.

Hercogiene, atraisījusi sudraba lenti, noņēma zilgano zīda masku, ko bija nēsājusi. Tad viņa cieši ieskatījās Ariannai acīs, un meitenes sirds salēcās. Ja viss dzirdētais tik tiešām taisnība, tad viņa pirmoreiz redz mātes seju. Apziņas stūrītī klusa balstiņa vēl čukstēja, ka viņa skatās arī pilsētas absolūtās valdnieces, pašas varenākās personas, kādu viņa jebkad sastapusi, neaizklātajā sejā. Tas bija par daudz. Ariannai bija jānovēršas, bet tikai tad, kad viņa saprata, ka abas ar Hercogieni ir neticami līdzīgas.

Kad uzzināju, ka man būs bērns, Hercogiene turpināja, runādama Ariannai pakausī, man bija bail gan par sevi, gan tevi. Mani ienaidnieki, zinādami, ka man ir kaut kas tik dārgs, to varētu izmantot kā drausmīgu ieroci. Es jau no sākta gala biju nolēmusi, ka neprecēšos un ka man nebūs bērnu. Mana ģimene bija mana pilsēta, un ar to pietika. Bet tad es tomēr izšķīros varbūt alodamās, un tu būsi mans soģis -, ka bērns man būs un to audzinās kāds, kam uzticos un kas mani nenodos. Mana miesīgā māsa. Kad sūtīju pēc Valērijas, viņa piekrita pēc abiem dēliem balvā saņemt meitu, ko sen bija vēlējusies.

Bet kā jums tas viss izdevās? jautāja Arianna, iedzimtā ziņkāre bija ņēmusi virsroku. Proti, vai tiešām neviens nepamanīja, ka jūs kļuvāt, nu, aizvien dūšīgāka? Un manai mammai, tas ir, jūsu māsai, kā gāja viņai?

Hercogiene pasmaidīja.

Viegli jau nebija. Man ir kalpone, kurai uzticos vairāk par visiem. Zuzanna, tā viņu sauc, un viņai viss bija zināms. Bez Zuzannas mana blēdība neizdotos. Ilgāku laiciņu nevienam nebija ne mazāko aizdomu, bet, bērnam augot, sāku nēsāt brīvākus tērpus, un vienlaikus izplatījās baumas par kuņģa problēmām, kas mani nomoka, un tā tas gāja vairākus mēnešus. Tikmēr Valērija savā apakšveļā iestrādāja polsterus un stāstīja draudzenēm, ka atkal ir cerībās. Visi bija pārsteigti.