Stravaganza-1 Masku pilsēta

Paldies, Rodolfo pateicās. Tas no jūsu puses ir jauki. Bet nedomāju, ka tas ko mainīs. Jums divdesmit pirmā gadsimta pasaule liktos mulsinoša un sarežģīta. Man divdesmit pirmajā gadsimtā tik tiešām tā bija. Turklāt laiks, kurā jūs ierastos, būtu jau pēc Lusjēna nākamās strava-gācijas, tāpēc jūs vairs nepaspētu viņu brīdināt.

Tad mums jāatron kāds nebūt cits ceļš, īsi secināja Detridžs.

Nenojauzdams, ka tik daudzi prāti Belecā koncentrēti uz viņu, Lusjēns turpināja izzināt Venēciju. Vecākus viņa zināšanas par pilsētu sajūsmināja, lai gan vienu otro reizi gadījās arī tā, ka Belecas pieredzes iespaidā viņš tos aizveda turp, kur Venēcijā nekā īpaša nebija, vai arī objekts atradās pavisam citā vietā. Tomēr Lusjēns ar šīm neatbil-stībām tika galā aizvien veiksmīgāk un par pilsētu un tās tradīcijām demonstrēja lielākoties iespaidīgas zināšanas.

Lasīšana tev nudien gājusi labumā, atzina tētis.

Šodien ģimenīte devās laivu braucienā uz salām, un Lusjēnam bija jāuzmanās ar salu nosaukumiem. Merlino te saucās Murano, Burleska Burano un Torone Torčello. Vispirms viņus laivā aizveda līdz Murano ar neskaitāmiem stikla preču veikaliņiem, kas uzbāzīgi aicināja tūristus un vilināt vilināja uz ražotnēs notiekošajiem stikla pūšanas priekšnesumiem.

Ingresso libero, tētis uz kādām durvīm izlasīja. Vai tas nenozīnē Ieeja par brīvu ? kāpēc lai būtu citādi? Veikalu, paldies Dieviņam, te netrūkst!

Spilgti krāsotais un pārmērīgi dārgais stikls viņiem diez ko nepatika, bet Lusjēns tomēr nopirka necilu stikla aunu bez spārniem. Viņam tā gribējās pastāstīt vecākiem, kāds ir īstais lagūnas stikls. Muzejs ne mazdrusciņ nelīdzinājās Merlino muzejam. Stikla Meistara tur nebija, nedz arī liktenīgās maskas. Vecāki interesējās par senām saplaisājušajām bļodām un krūkām, bet Lusjēnam drīz vien sametās garlaicīgi, un viņš gāja apsēsties vēsumā klostera dārzā, kur garajā zālē rotaļājās pusmežonlgi kaķi.

Pats labākais no visa Murano pieredzētā bija azaids restorānā pie kanāla, nelielā terasē ar skatu uz ūdeņiem. Otrpus kanālam slējās sena baznīca, kur saskaņā ar mammas ceļvedi atdusējās pūķa kauli, ko bija nogalējis svētā spļāviens.

Burano Tālijas Burleskai līdzinājās vairāk, vienīgi tur nebija neviena balta namiņa, lai kā Lusjēns meklēja.

Ai, paskatieties uz šīm mežģīnēm! iesaucās mamma. Lusjēns bija satriekts, ieraugot baltmati večiņu turpat ārpus namdurvīm darinām mežģīnes. Māja bija zilā krāsā, un rokdarbs nebija tik smalks kā Paolai, bet skaists mudžinā-jums gan. Lusjēns bija saviļņots, ka mamma to redz. Viņš par varītēm gribēja nopirkt mammai galdautu, lai gan bija jāiztērē gandrīz visa viņa uz Venēciju paņemtā nauda.

Nē, Lusjēn, tu taču nevari to atļauties, viņa protestēja, bet Lusjēns neparko nebija atrunājams.

Vai atminies manu sapni, viņš atgādināja, par mežģīnēm toreiz, kad nevarēji mani uzmodināt? Man tiešām gribas, lai tās tev būtu.

Arianna bija pārsteigta. Hercogiene ar pūlēm atguva nosvērtību un tad pastāstīja kaut ko tādu, kas Ariannai šķita ar prātu neaptverams.

Tu domā, ka esi Valērijas un Džanfranko Gasparini bērns, vai ne? Hercogiene pajautāja.

Domāju? Nedomāju, es zinu, ka esmu, attrauca Ari-anna.

-Jā, man par to ir stāstīts, teica Hercogiene. Figlia dēli Isola, vienīgais Toronē daudzu gadu laikā dzimušais bērns. Tikai tu nemaz tā neesi.

Neesmu kas?

Dzimusi Toronē. Tu piedzimi šeit, Belecā, šajā pašā pilī, un tiki slepus aizvesta uz salu, kad tev bija pāris gadiņu.

Es jums neticu, iebilda Arianna. Kā jūs to zināt?

Es biju klāt, kad tu piedzimi, teica Hercogiene ar sev raksturīgo humora pieskaņu balsī. Patiesībā biju iesaistīta ne pa jokam. Vai vari iedomāties, kā?

Arianna mēģināja iztēloties Hercogieni vecmātes lomā, taču nespēja.

Es pati tev dāvāju dzīvību, maigā balsī teica Hercogiene. Tu esi mana meita Arianna, un tevi uzaudzināja mana vecākā māsa Valērija ar vīru.

Ariannai sareiba galva. Valērija un Džanfranko nav viņas vecāki? Tad jau varētu apgalvot, ka Beleca nav pilsēta. Kā lai to saprot? Un Hercogiene viņas māte? Viss, ko Arianna līdz šim bija par sevi zinājusi, tagad šķita nepatiess. Satraukto izjūtu vidū virpuļoja viena doma, viens teikums dega smadzenēs: ja jau viņa dzimusi Belecā, tad nekādā noziegumā Giornata Vietata dienā nav vainojama! Viņu nesadedzinās. Pieķērusies šai domai, viņa tagad cieši pie tās turējās.

Ko tu domā? pajautāja Hercogiene.

Visu ko, attrauca Arianna. Bet, ja tas, ko jūs teicāt, tik tiešām ir patiesība, tad man šajā kamerā nav jāpaliek ne mirkli ilgāk.

Hercogiene nopūtās.

Tā tas ir, tomēr man labpatiktu, lai tu šeit paliktu pēc brīvas gribas līdz tiesai, kas būs pēc dažām dienām. Es sniegšu pietiekami daudz pierādījumu, lai pārliecinātu Padomi, ka tiešām esi dzimusi beleciete, taču man labpatiktu, lai faktu par vecākiem tu paturi noslēpumā vēl kādu laiciņu, jo tas mūs abas var pazudināt.

Ariannai apjukušajā prātā uzvilnīja vēl kāda doma.

-Ja jau Džanfranko nav mans tēvs, kurš tad tas ir?