Stravaganza-1 Masku pilsēta

Visa meitenes dižošanās bija pagaisusi, un tagad viņa vairs nerāvās pa taku citiem priekšā, bet gan atpalika, nevēlēdamās nonākt aci pret aci ar ģimeni. Priekšgalā gāja brāļi, čalodami ar Leonoru un atstādami aiz sevis zivju smārdu. Beidzot viņi apstājās pie spodri nobalsināta namiņa, un durvis atvēra omulīga pusmūža sieviete zaļā kleitā.

Acumirklī viņa bija pie Ariannas un apkampa to abām rokām. Lusjēnā uzvirmoja ilgas pēc mājām, un viņš novērsās. Kas gan viņam meklējams šeit, simtiem jūdžu projām un simtiem gadu tālā senatnē, un kas gan spētu pateikt, cik tālu viņš ir no savas ģimenes?

Bet Valērija, Ariannas māte, apsveica arī viņu. Uzzinājusi, ka zēns ir senatora Rodolfo aizsardzībā, viņa izjuta tādu kā godbijību, bet tāpēc jau viesmīlības viņai netrūka.

Aizskrien nu pēc tēva, Tomaso, viņa teica. — Viņš teju, teju slēgs muzeju.

Bet, mamm, man gribētos, lai Lučiano apskata mūsu katedrāli, iespraucās Arianna, atgriezusies savā vecajā ādā, jo māte, viņu redzot, neapšaubāmi priecājās.

Labi. Ejiet abi viņam līdzi, un es ķeršos pie ēst gatavošanas. Jūs taču paliksiet pie mums uz maltīti?

Lusjēns, Arianna un Tomaso brāzās pa taku uz leju, cilvēki šad tad piestāja, lai ar salas meitu sasveicinātos. viņas izlēciens, ja ne aizmirsts, tad vismaz piedots bija, un ik salinieks vēlējās viņu noskūpstīt vai papliķēt pa muguru. Arianna jutās kā zivs ūdenī. Lusjēns ievēroja, kā viņa kļūst aizvien pašapzinīgāka. Ik cilvēks šajā salā uzskatīja Ari-annu par kaut ko īpašu un izrādīja par viņu interesi. Vienīgie jaunieši, ko Lusjēns redzēja, bija tūristi, kas maltin malās pie miniatūrās katedrāles durvīm.

Vispirms viņi devās uz muzeju, kur rāms vīrs pelēkām acīm viņus sveicināja, apskaudams Ariannu mīļāk par visiem citiem saliniekiem. Džanfranko, viņus ieraugot, nopriecājās un pats vēlējās parādīt Lusjēnam katedrāli. Tā kā darba diena jau bija turpat galā, viņi pagaidīja, līdz pēdējie tūristi aiziet, un tad, Džanfranko, milzīgā, smagā riņķī savērtajām atslēgām žvadzot, iegāja katedrālē.

Tur bija vēss un kluss, par spīti dzīves paisumam, kas brāzās tai cauri katru dienu. Altāra priekšā stāvēja marmora plāksne ar iegravētiem putniem un ziediem, tikpat smalkiem kā vecmāmiņas Paolas mežģīnes. Aiz altāra vīdēja milzu mozaīka ar sudraba sievieti zilos toņos, un tā sniedzās līdz pat celtnes kupolam.

Dievmāte, čukstēja Arianna, pārmezdama veiksmes zīmi.

Marija? pajautāja Lusjēns.

Ja tev tā labpatīk, viņa paraustīja plecus. Vai dieviete. Nav svarīgi. Viņa ir un paliek Lagūnas Māte, un tūristi nāk viņu skatīt. Ne tikai tūristi. Visi lagūnieši nāk, lai nebaltos brīžos lūgtu Dievmātei palīdzību.

Lusjēna acīm pavērās vesela degošu sveču plejāde mozaīkas tēla priekšā. Līdzās postamentam bija noliktas puķes un krelles, un dažādas greznumlietiņas.

Vai redzi to akmens plāksni aiz altāra? Džanfranko Lusjēnam pamāja. Tur apakšā guļ pūķa kauli. Stāsta, ka Madalēna, lagūnas svētā patronese, nogalējusi to ar vienu asaras pieskārienu. Varenais svētais spēks licis tam sarauties čokurā.

Pēc ekskursijas katedrālē Lusjēns bija pavisam samulsis. No vienas puses, te bija baznīca un viss, viņaprāt, ritēja, kā pienākas. No otras puses, lagūniešus, kā rādās, īpaši valdzināja stāsti par dievietēm un pūķiem, kas, šķiet, piederēja senajiem pagānu laikiem.

Viņi devās atpakaļ uz Ariannas mājām, kur Valērija jau bija sagatavojusi dēlu atvestās zivis un varenu pastas maltīti ar zālītēm un olīvām, un ķiplokiem. Kaut kas pavisam cits nekā Ziemeļlondonas itāliešu restorānos baudītais.

Pēc maltītes mazā, vīnogulājiem aizaugušā terasē Valērija piedāvāja kafiju. Leonora laivinieku bija atlaidusi jau Bur-leskā, tādēļ brāļi piedāvājās viņus aizvest savā laivā.

Pēc kafijas mums jādodas projām, mamm, sacīja An-dželo. Zvejniekiem darbs sākas agrā rīta stundā, viņš Lusjēnam paskaidroja.

Tikai tagad Lusjēns pamanīja, ka metas jau tumšs un ir parādījušās pirmās zvaigznes. Šausmīgās izbailēs viņš aptvēra, ka tur, viņa pasaulē, jau būs rīts.

8. nodaļa. Krūka ar varavīksnēm

Šoreiz Lusjēna atgriešanās noritēja daudz smagāk. Ne tikai māte vien norūpējusies raudzījās viņa sejā; ari ģimenes ārste Dr. Kenedija noliekusies turēja stetoskopu uz Lusjēna krūtīm. Kad zēna acis trīsēdamas pavērās, māte nevaldāmi ieraudājās. Redzēdams viņu tik satrauktu, Lus-jēns jutās draņķīgi.

Viss kārtībā, misis Malholenda, pārbaudījusi pulsu un iespīdinājusi Lusjēna acīs gaismu, teica Dr. Kenedija.

Cik vien labi var būt šai ārstēšanas posmā.

Mammu, piedod man, teica Lusjēns. Negribēju nevienu biedēt. Sapnī grasījos pirkt tev burvīgas mežģīnes. Un laikam jau nespēju no sapņa aiziet.

Lusjēns meloja, taču bija tik neizturami redzēt mātes satraukumu, un patiesībai viņa tāpat neticētu. Lusjēns mēģināja dabūt ārsti savā pusē.

Tā nav pirmā reize. Miegs, šķiet, man tagad ir daudz dziļāks nekā agrāk. Varbūt slimības dēļ vai ari ķīmijas radītā noguruma pēdas? Tās dēļ es mūždien jutos savārdzis.