Stravaganza-1 Masku pilsēta

Lusjēns grāmatās par Venēciju bija lasījis par Murano stiklu, taču tas, ko viņš ieraudzīja Merlino muzejā, bija pavisam kas cits. Krāsains stikls visos varavīksnes toņos, taču visiespaidīgākās bija formas. Pie ielu letēm varēja nopirkt vāzes un rakstāmpreses, arī daudzus rotājumus, bet muzeja eksponāti bija nepārspējami mākslas darbi.

Visjaukāk bija nezināmam piecpadsmitā gadsimta Stikla Meistaram atvēlētajās telpās. Pilis ar tornīšiem, kuģi ar visu takelāžu, spārnoti auni, pāvi un plaši dārzi ar stikla kokiem un puķēm, starp kurām vizēja smalki zirnekļu tīmek-līši un filigrānas rasas lāsītes.

Lusjēns bija jāatrauj ar raušanu.

Nāc, paskaties uz nezvēra masku.

Stikla Meistara galvenās zāles stūrī vīdēja krāšņa vitrīna, kur uz melna samta spilvena zaigoja sarežģīta maska. Tik smalka un skaista, likās neticami, ka tā ir no stikla. Maska spīdēja viegli pērļaini zilā tonī, un tajā jautās īpaša izsmalcinātība. Tomēr arī kas draudīgs. Lusjēnam kļuva neomulīgi.

Vai jūti? pavaicāja Arianna. Pateicoties šai maskai, radās mūsu drausmīgā paraža sievietēm staigāt aizsegtām sejām. Nu, ne jau gluži šai, bet tās līdziniecei. Iziesim laukā, es tev izstāstīšu. Šeit ir par daudz cilvēku.

Ārā pie muzeja Arianna parādīja virs durvīm akmenī iegravēto moto Ove Beltā porta unci Maschera.

Kur daiļums nēsā masku, viņa pārtulkoja no sentā-liešu valodas. Lūk, īstenais beleciešu moto kopš kāda negadījuma ar Hercogieni.

Viņi aizgāja līdz zālainam skvēram kanāla tuvumā jo Merlino, tāpat kā Belecu, veido neskaitāmas saliņas. Leo-nora atdarīja azaida grozu un piesēdās uz akmens sienas, kas ieskāva galveno avotu, tikmēr Lusjēns un Arianna izstiepa kājas zālē. Lusjēns ļāva, lai saule kliedē maskas uzvēdīto saltumu.

Stikla Meistars masku izgatavoja pēc Hercogienes pasūtījuma, iesāka Arianna, košļādama redīsu. Ne jau šīs, protams. Viss notika pirms kādiem simts gadiem. Maska bija meistardarbs, radīts atbilstoši Hercogienes iecerei, un viņa grasījās tajā parādīties Karnevālā.

Diez vai tas bija patīkami, bilda Lusjēns.

Pats galvenais vēl sekos, nospurca Arianna. Hercogiene šajā maskā parādījās lielajā Karnevāla noslēguma ballē Piazza Santa Maddalena, kas atrodas līdzās katedrālei. Viņa bija pārī ar jauno Remoras Princi Fernando di Kimiči. Aizvien straujāk un straujāk viņš to grieza dejā pa laukumu, visiem cilvēkiem noskatoties un priecājoties. Te piepeši Hercogiene paklupa. Paklupa un pakrita, un maska sašķīda drumslās.

Au! iesaucās Lusjēns.

Arianna pamāja. Stāstot viņa izjuta vampīrisku baudu.

Hercogienes spiedzieni teju izraisīja karu. Sardzes vīri bija pārliecināti, ka jaunais Kimiči mēģinājis viņu nogalināt. Izcēlās vispārēja panika un apjukums.

Un kas notika ar viņas seju? pajautāja Lusjēns, īsti nevēlēdamies dzirdēt atbildi.

Neviens to vairs neredzēja, Arianna traģiskā balsī sacīja. Pēc notikušā viņa bez maskas sabiedrībā vairs nerādījās. Tika izsludināts likums, ka visām neprecētajām sievietēm, kas vecākas par sešpadsmit, jāstaigā maskās. Manuprāt, viņa domāja, ka jaunavas un precētās sievas nav nekādas sāncenses. Pirms negadījuma viņa bijusi ārkārtīgi iedomīga. Arī senatoriem un padomniekiem sanāksmju laikā bija jāliek maskas. Kas to lai zina, kāpēc.

Lai argumenti, nevis runasvīru reputācija runātu paši par sevi, klusītēm piebilda Leonora.

Ūja! izsaucās Arianna. Domā, tu nepazītu Senatoru Rodolfo, ja viņam uz lielajām, melnajām acīm būtu maska?

Bet kamdēļ maska ir muzejā? jautāja Lusjēns. Kāpēc Stikla Meistars izgatavoja vēl vienu?

Tāpēc ka Hercogiene viņam to lika darīt, paskaidroja Arianna. Un tad, ieturējusi traģisku pauzi, meitene līksmi piemetināja, viņa to nogalēja!

Bet, Arianna, iebilda Leonora, tas nav pierādīts.

Ariannas acis dusmīgi nodzirkstīja.

Nu labi. Milzu sagadīšanās rezultātā dienu pēc maskas kopijas izlikšanas muzejā Stikla Meistaru sagrāba mežonīgas vēdergraizes, un viss liecināja par saindēšanās pazīmēm. Meistars mira agonijā.

Lai gan Lusjēnam negribējās to atzīt, Ariannas izskaidrojums skanēja pārliecinoši. Vai tikai visas Hercogienes nebija nežēlīgi, egoistiski maniaki; varbūt viņām tādām jābūt.

Kas notika ar jauno Princi? viņš painteresējās.

Arī viņš nomira, — teica Leonora. Drudzī.

Arianna pārsteigta apsviedās.

Es to nemaz nezināju! Varu saderēt, arī tas bija Hercogienes roku darbs.

Iespējams, piekrita Leonora, vai arī pacentās kāds no galminiekiem. Bet varbūt viņam patiešām piemetās drudzis. Beleca tolaik nebija nekāda veselīgā vieta. Būv-vietai mantojumā nāca veci purvi.

Tātad visa tā masku būšana iesākās pirms simts gadiem? jautāja Lusjēns. Un šī ideja nemaz nepieder tagadējai Hercogienei?

Nē, teica Arianna. Pirms negadījuma cilvēki maskās parādījās tikai Karnevālā. Bet šī Hercogiene varētu to atcelt. Tas ir tikai likums, tāpat kā par mandoljeriem, un viņa taču nepārtraukti izdod likumus.