Stravaganza-1 Masku pilsēta

Laikam ne tu vien būsi pie vainas, pirmoreiz viņu tikšanās laikā atslābusi, atbildēja Arianna. Diez vai tu gribēji man visu saputrot. Es šo dienu plānoju mēnešiem. Ja nu tev par Belecu tiešām nav ne jausmas, viņas balss pārgāja čukstā, tad tu nemaz nezini, ka šodien ir vienīgā diena gadā, kad, piedraudot ar nāvi, aizliegts te ierasties. Giornata Vietata, nākamā diena pēc Laulībām ar jūru.

Tad, redzēdama, ka Lusjēns nesaprot, Arianna turpināja:

Par Laulībām ar juru tu taču zini?

Labāk uzskati mani par baltu lapu, sacīja Lusjēns.

Tā būs parocīgāk.

Lusjēnam vajadzēja laiku, lai saprastu, kas te īsti notiek, vai vismaz to, kas notiek ar Ariannu.

Katru gadu maijā, viņa sāka skaidrot, Hercogiene tiek laulāta ar jūru. Viņu iegremdē ūdenī, un, kolīdz ūdens sniedzas gandrīz līdz vidum, laulības uzskata par notikušām un pilsētas labklājība nodrošināta vēl uz vienu gadu. Saprotu, tas izklausās traki, taču lagūnieši tam tic. Nākamajā dienā pēc ceremonijas saskaņā ar tradīcijām ikviens, kas grib kļūt par mandoljeru, piesakās Scuola Skolā.

Pagaidi, Lusjēns pārtrauca, mandoljers kas tas tāds?

Protams, tas, kuram uztic mandolu, meitene nepacietīgi skaidroja. Hercogiene izvēlas pašus izskatīgākos jaunekļus, un tad viņu liktenis ir izšķirts. L!n neviens nešaubās, ko viņa ar izskatīgākajiem dara.

Arianna nogaidoši viņu uzlūkoja. Lusjēnam bija skaidrs, ka jau kopš pirmajiem tikšanās mirkļiem viņam nekas nav skaidrs no tā, ko meitene saka.

Un kāds tev ar to sakars? viņš uzmanīgi pavaicāja.

Virti paši piesakās, Arianna teica ar uzsvaru. Visi mandoljeri ir vīrieši. Kā tu domā, vai tas ir gtxlīgi? Esmu tikpat gara un spēcīga kā mana vecuma zēns, stiprāka par tādiem kā tu, uzmetusi nievīgu mirkli Lusjēna augumam, viņa turpināja, un uz mani ir tīkami skatīties, ja tam ir nozīme.

Meitene uz brīdi pieklusa, un šoreiz Lusjēnam vārdi nebija jāmeklē.

Uz tevi skatīties ir patīkami, viņš piebilda.

Arianna sabozās, nebūt nejuzdamās pateicīga par komplimentu, kuru pati bija izprasījusi; viņa tikai gribēja pierādīt savu taisnību. Un galu galā arī pilsētu pārvalda sieviete.

Hercogiene, atsaucās Lusjēns, priecīgs, ka šo to sapratis.

Nūja, Hercogiene, Arianna neiecietīgi pārtrauca. Nelaime tā, ka tieši viņa izgudro visus likumus un, ja iekāro glīto mandoljeru, viņa to arī dabū.

Bet kas notiks, ja tevi pieķers? pajautāja Lusjēns.

Tu gribēji teikt, kas būtu noticis? Arianna rūgti pavīpsnāja, šķaidīdama kūciņu drumstalās. Tagad, ģērbusies kā meitene, es taču vairs pieteikties nevaru. Skaties, ka nenotver un nevelk pie tiesas. Tevi tāpat. Atliek cerēt: neviens nenojautīs, ka neesam belecieši, viņa čukstus piemetināja.

Lusjēns pievērsās savai kūciņai, vismaz to šeit varēja darīt droši. Aizvēris acis, viņš ļāva mandelēm un cukuram kust uz mēles. Jau sen nekas tik gards nebija baudīts.

Vari ņemt arī manējo, ja esi izsalcis, piedāvāja Arianna, pastumdama savu šķīvīti Lusjēnam.

Paldies. Klau, man nudien žēl, ka sagrāvu tavus plānus. Kā jau teicu, es tik tiešām nezināju. IJn paldies, ka izglābi mani, ja tas tiešām tā ir.

Nekādu ja. Bet tagad pastāsti, kas tev te darāms, lai zinu, vai tas bija tā vērts.

Pagāja laiciņš, pirms Lusjēns spēja ko bilst. Ko lai te saka? Apkārt viss svešs cilvēki, valoda, kurā viņi sarunājas: izklausās gandrīz vai pēc itāliešu valodas, šā vai tā, viņš runāto saprata. Naskā, skaistā meitene, kas sēž iepretim, arī, šķiet, ir itāliete, jo Lusjēns viņas teikto saprot. Sievietes, kas ienāca kafejnīcā, bija maskās. Cik ekscentriski!

Taču vissvešākās bija paša izjūtas. Viņš bija vesels, stiprs, lai ko Arianna neteiktu. Zēns jauta, ka tagad pa spēkam kāpt kalnos, peldēt pāri lagūnai, un tomēr viņš nekādi nespēja izskaidrot, kāpēc atrodas šeit, šajā skaistajā, senajā pilsētā, nevis savā gultā Londonā.

Ja tas ir sapnis, tad, lai ko viņš sacītu, viss būs muļķības. Tāds sapnis savu mūžu nav redzēts. Beigu beigās Lusjēns pateica patiesību.

Nespēju izskaidrot, kāpēc esmu šeit, bet esmu no citurienes. No Londonas. Anglijā. Kad esmu tur, esmu ļoti slims. Patiesībā man šķiet, esmu uz nāves gultas. Vēzis un ķīmijas terapija. Visi mati izkrituši. Visu laiku esmu saguris. Laidos miegā ar domu par peldošu pilsētu un, kad pamodos, biju tur, kur tu mani atradi, tin pat mati ir atauguši.

Arianna pastiepa roku un paraustīja Lusjēnu aiz matiem. Jūtot, cik tie asi, meitenei aiz pārsteiguma aizrāvās elpa, un viņa izdarīja žestu piespieda īkšķi mazajam pirkstiņam un tad pieskārās pierei un krūtīm.

Dia, viņa nomurmināja. Taisnība. Daudzus vārdus, ko teici, es nesaprotu, tomēr tev ticu. Tu esi ieradies no lielas pilsētas kaut kur tālu no šejienes, kur biji ļoti slims, un tagad pēkšņi esi šeit un vesels. Bet kā tas var būt?

Abi pārmija skatienus. Tad Arianna neveikli aplaida acis apkārt kafejnīcai. Izskatījās, ka bārmenis viņus ieinteresēti pēta. Šeit pārlieku daudz tautas. Kāds var mani pazīt. Ejam.

Kāpēc visas sievietes ir maskās? pajautāja Lusjēns.

Vai atkal svētki?