Sudraba krēsls

Klaivs Steiplzs Luiss

Sudraba krēsls

.

Pirmā nodaļa Aiz vingrošanas zāles

Bija nomākusies rudens diena, un Džila Poula aiz vingrošanas zāles raudāja.

Meitene raudāja tāpēc, ka viņu bija baidījuši. Šis stāsts nebūs par skolu, tāpēc par Džilas skolu es stāstīšu, cik maz vien iespējams, jo tas nav nekāds patīkamais temats. Tā bija "kopapmācības" skola, ko apmeklēja kā zēni, tā mei­tenes, un agrāk to parasti dēvēja par "jaukto" skolu; daži gan uzskatīja, ka pati skola ir krietni mazāk "jaukta" nekā to cilvēku prāti, kuri to vada. Šie cilvēki uzskatīja, ka zēniem un meitenēm jāļauj darīt to, kas viņiem tīk, un

nelaimīgā kārtā desmit, piecpadsmit lielākajiem zēniem un meitenēm patika citu iebiedēšana. Turpinājās visādas izda­rības, nejaukas izdarības, kas parastā skolā tiktu noskaidrotas un apturētas, kad semestris būtu tikai pusē, taču šajā skolā tas netika darīts. Vai, pat ja tika darīts, vainīgie no skolas netika nedz izslēgti, nedz sodīti, skolas augstākā persona sacīja, ka tie esot interesanti psiholoģiski gadījumi, aizsūtīja pēc pašiem darboņiem un stundām ilgi ar viņiem runājās. Un, ja viņi zināja, kā vajag izteikties, ar šo personu runājot, tad iznākums no šīm "pārrunām" bija tāds, ka nejauceņi drīzāk kļuva par skolmeistaru mīluļiem, nevis otrādi.

Tieši par to šajā pelēkajā rudens dienā raudāja Džila Poula, iedama pa mitro taciņu, kas izvijās starp vingrošanas zāli un krūmājiem. Un viņa nebija vēl ne tuvu beigusi pinkšķēt, kad no vingrošanas zāles ēkas stūra svilpodams, rokas kabatās sabāzis, parādījās kāds puika. Viņš gandrīz uzskrēja Džilai virsū.

—   Vai tu nevarētu skatīties, kur ej? — noprasīja Džila Poula.

—  Nūjā, varētu, — atteica puika, — bet tev tak tāpēc nevajag sākt… —viņš pamanīja, kā Džila izskatās. —Klau, Poula, — viņš noprasīja, — kas noticis?

Džila saviebās; tā cilvēks saviebjas, kad kaut ko grib teikt, bet tad apjēdz: ja teiksi, tad atkal sāksi bingāt.

—    Nu, man liekas, Viņi — kā parasts, — zēns bargi noteica, iegrūzdams rokas dziļāk kabatā.

Džila pamāja ar galvu. Meitenei nebija nekādas vajadzības kaut ko teikt, pat ja viņa būtu gribējusi. Viņi abi to zināja.

—    Paklau, nav nekādas jēgas, ka mēs visi… — zēns iesāka.

Tas bija labi domāts, taču viņš nudien rimāja apmēram tādā balsi, it kā lasītu lekciju. Džila pēkšņi saniknojās, un, ja, piemēram, tevi, lasītāj, negaidīti pārtrauc, kad tu esi sirsnīgi bingājis, tad tas var notikt ļoti viegli.

—    Vācies jel projām un labāk domā pats par savām ķezām, — Džila norūca. — Neviens nelūdza tevi te uzpeldēt, vai ne? Un tu nu laikam būsi tas labiņais, kurš sāks mums visiem liet, kas jādara, vai ne? Acīmredzot tu domā, ka mums visu laiku jālaizās Viņiem klāt un jāglaimo, un jādīc pēc Viņu labvēlības — nu, tā kā tu mēdz darīt.

—Vai dieniņ! —iesaucās puika, apsēzdamies krūmmalā strauta zālainajā krastā un mudīgi atkal pielēkdams kājās, jo zāle bija pievilgusi slapja. Nelaimīgā kārtā viņu sauca par Jūstesu Skrabu jeb Skrāpi, tomēr viņš tajā laikā jau bija lāga zēns.

—Poul,Poul! —viņš iesaucās. —Vai tas ir godīgi? Vai es šajā ceturksnī esmu kaut ko tamlīdzīgu darījis? Vai es nepretojos Kārteram, kad runa bija par trusīti? Un vai es neklusēju kā kaps par Spivinsusū — kaut arī mani spīdzināja? Un vai es ne…

—   N-nezinu un negribu zināt, — Džila izšņukstēja.

Skrabs manīja, ka viņa vēl nav atjēgusies, un ļoti saprātīgi

piedāvāja viņai piparmētru konfekti. Vienu iebāza mutē arī pats. Drīz Džila sāka lūkoties uz dzīvi ar skaidrākām acīm.

—   Piedod, Skrab, — viņa sacīja. — Es nebiju godīga. Tu tiešām to visu esi darījis — šajā ceturksnī.

—    Nu tad, ja vari, tad pagājušo ceturksni izdzēs no atmiņas, —Jūstesslūdza.Toreizesbijucitādsčalis.Biju — pē! Biju tāds apnicīgs dundurs!

—   Nu, godīgi atzīstoties, biji gan, — sacīja Džila.

—    Tad tev šķiet, ka ir notikusi kāda pārmaiņa, vai ne? — jautāja Jūstess.

—  To nesaku es vien, — paskaidroja Džila. — To saka visi. Viņi ar' to ir ievērojuši: Elinora Blekinstone dzirdējusi Adeli Penifāderu runājam par to istabā, kurā mēs pārģērbjamies. Viņa sacījusi: "Nez kas šajā ceturksnī sagrozījis smadzenes tam Skrabu puikam. Drīzumā mums šitanī lietiņā kaut kas jādara."

Jūstess nodrebinājās. Eksperimentālajā skolā nebija tādu, kuri nezinātu, ko nozīmē Viņi un "kaut ko darīt".

Brīdi abi bērni klusēja. Uz lauru lapām pilēja ūdens lāses.

—    Kāpēc tu iepriekšējā ceturksnī biji pavisam savā­dāks? — beidzot pavaicāja Džila.

—   Pagājušajās suņu dienās ar mani notika daudz kas dīvains, — noslēpumaini nomurmināja Jūstess.

—   Kas tad? — Džila nemitējās tirdīt.

Diezgan ilgu laiku Jūstess neteica neko. Tad nobēra:

—   Redzi, Poula, mēs abi ienīstam šito vietu, cik stipri vien to kāds spēj, vai ne?

—   Par sevi es to noteikti zinu, — sacīja Džila.

—   Tad es patiešām domāju, ka varu tev uzticēties.

—   Traki feini no tevis, — sacīja Džila.

—Jā, bet tas patiešām ir briesmīgs noslēpums, Poula. Kā tev šķiet, vai tu tici brīnumiem? Ar to es gribu sacīt, ka ikviens no šīs skolas čaļiem smietos, vēderu turēdams.