Sudraba krēsls

—Man nekad nav bijusi iespēja par to pārliecināties, — sacīja Džila, — bet man liekas, ka varētu gan.

—   Vai tu man noticētu, ja es teiktu, ka biju nokļuvis ārpus šīs pasaules — pilnīgi no tās ārā — iepriekšējās suņu dienās?

—   Es gan nesaprotu, ko tu ar to domā.

—     Nu tad pasaules atmetam pie malas. Bet, ja es, piemēram, stāstīšu par vietu, kur dzīvnieki prot runāt, kur notiekvisādas burvestības un ir pūķi… un… nu, viss, par ko mēs lasām pasakās? — To pateicis, Skrabs jutās traki neveikli un kļuva sarkans kā biete.

—  Kā ta' tu tur gadījies? — vaicāja Džila. Viņa arī jutās diezgan savādi.

—   Vienīgajā ceļā, kāds iespējams, saproti: ar Maģijas palīdzību, — Jūstess runāja gandrīz vai čukstus. — Biju kopā ar diviem saviem radiniekiem. Mūs gluži vienkārši — aizrāva projām. Viņi tur bija ciemojušies jau agrāk.

Padaban abi bērni jau runāja čukstus. Džilai nez kāpēc tā šķita vieglāk visam noticēt. Tad pēkšņi viņu sagrāba briesmīgas aizdomas un viņa noskaldīja (tik nikni, ka uz mirkli kļuva līdzīga tīģerienei):

—  Ja es manīšu, ka tu velc mani uz zoba, es vairs savu mūžu ar tevi nerunāšu — nekad, nekad, nekad.

—     Es to nedaru, — dievojās Jūstess. — Zvēru, ka nedaru. Zvēru pie… pie visa kā.

(Tajā laikā, kad es mācījos skolā, būtu sacījuši: "Zvēru pie Bībeles." Taču Eksperimentālajā skolā Bībeli lasīt neieteica.)

—   Labi, — sacīja Džila, — es tev ticu.

—   Un tu nevienam neteiksi?

—   Par ko tu mani turi?

To teikdami, viņi jutās ļoti satraukti. Bet, kad tas bija izteikts un Džila paraudzījās apkārt un redzēja rudenīgi apmākušās debesis, un dzirdēja čaukstot birstam lapas, viņa nodomāja par visu bezcerīgo dzīvi Eksperimentālajā skolā (ceturksnis ilga trīspadsmit nedēļas, un vienpadsmit no tām bija vēl priekšā) un sacīja: — Bet, galu galā, kāds no tā labums? Mēs tak tur neesam: mēs esam šeit. Un laikam jau nespējam nokļūt tur. Vai tad spējam?

—  Es tieši par to lauzu galvu, — atzinās Jūstess. — Kad mēs atgriezāmies no Tās Vietas, Kāds sacīja, ka abi Pevensiju bērni (tie ir tie mani radinieki) tur vairs nekad nevarēšot atgriezties. Redzi, tā bija viņu trešā reize. Man šķita, ka viņi savu daļu jau izbaudījuši. Taču par mani Viņš neteica ne pušplēsta vārda. Droši vien Viņš būtu sacījis, ja domātu, ka es tur nevaru atgriezties, ko? Un tāpēc es tā savā galvā domāju, vai mēs varam — vai mēs varētu…?

—    Vai tu gribi sacīt, ka mēs varētu panākt, lai tas notiktu?

Jūstess palocīja galvu.

—Vai tev liekas, ka mēs varētu zemē novilkt loku — un ieskrāpēt tajā dīvainus burtus… un nostāties apļa vidū… un noskaitīt burvju vārdus?

—   Nu, — kādu brīdi sasprindzināti padomājis, atzinās Jūstess, — manuprāt, es par to kaut ko domāju, lai gan neesmu tā nekad būries. Bet, ja nu mēs runājam maķenīt nopietnāk, tad man ir nojauta, ka visi tie riņķi un buršanas patiesībā ir tīrās muļķības. Man nešķiet, ka Viņam tās patiktu. Izskatās, it kā mēs gribētu piedabūt Viņu uz burvestībām. Bet patiesībā mēs varam tikai lūgt.

—   Kas tas tāds ir, par ko tu visu laiku runā?

—   Tajā vietā viņu sauc par Aslanu, — teica Jūstess.

—   Kāds savāds vārds!

—    Ne uz pusi tik savāds kā Viņš pats, — svinīgi sacīja Jūstess. — Bet turpināsim. Pavaicāšana taču nevar kaitēt. Stāvēsim cieši līdzās, šitā. Un izstiepsim uz priekšu rokas ar delnām uz leju, tā, kā viņi darīja Ramandū salā…

—   Kādā salā?

—   Par to es tev pastāstīšu citreiz. Un Viņam patiktu, ja mēs pagrieztos ar seju pret austrumiem. Paskatīsimies, kur ir austrumi.

—   Es nezinu, — Džila nočukstēja.

—    Ir nu gan jocīgi, ka skuķi nekad nemāk kompasā atrast debespuses, — noteica Jūstess.

—   Tu tak arī nemāki, — sašutusi pārmeta Džila.

—   Mācēšu gan, ja vien tu visu laiku mani nepārtrauksi. Nu jau es apjēdzu. Austrumi ir tur, iepretī lauru kokiem. Nu, vai tu atkārtosi, ko es teikšu?

—   Ko tad? — Džila taujāja.

—      Vārdus, kurus es sacīšu, protams, — attrauca Jūstess. Un viņš iesāka: — Aslan, Aslan, Aslan!

—   Aslan, Aslan, Aslan, — atkārtoja Džila.

—   Lūdzu, atļauj mums abiem ieiet…

Šajā brīdī atskanēja kāda balss no vingrošanas zāles otras puses. — Poula? — tā sauca. —Jā. Es zinu, kur viņa ir: aiz vingrošanas zāles pinkšķ. Vai lai atvedam viņu šurp?

Džila un Jūstess palūkojās viens otrā, palīda zem lauru

kokiem un sāka rāpties pa kraujo, zemaino, krūmiem apaugušo strauta krasta nogāzi tādā ātrumā, kas ikvienam darītu lielu godu. (Saskaņā ar Eksperimentālās skolas dīvainajām mācīšanas metodēm, bērni pārākčakli nemācījās franču valodu, latīņu vokābuļus vai matemātiku un citas tamlīdzīgas gudrības, bet veicīgi apguva prasmes, kā ātri un klusi aizmukt, kad Viņi kādu meklē.)

Kādu minūti rāpušies, viņi apstājās, lai paklausītos, un, dzirdot troksni, zināja, ka viņiem dzenas pa pēdām.