Svešās planētas sūtņi

Pie manis pienāca Džamils un strādnieki. Apsēdāmies visi pulciņā un ilgi klusējām un smēķējām, saspringti ieklausīdamies katrā troksnī. Atklāti sakot, es baidījos no visa — no «zirnekļiem», necaurredzami tumšās nakts bez mēness, noslēpumainajiem trokšņiem, kuri šķita skanam starp upes čalām. Domāju, ka pārējie izjuta to pašu. Džamils čukstus teica, ka mēs noteikti atrodamies kaut kādu notikumu pašā centrā. Es neiebildu. Beigu beigās, pamatīgi nosaluši, ielīdām katrs savā teltī.

—   Nu, kā tad ar saulesdurienu un pārģērbtajiem zagļiem? — es apvaicājos.

Džamils neko neatbildēja un tikai pēc krietna brīža jautāja:

—   Kas būs, ja viņi ieradīsies vēlreiz?

—   Nezinu, — es atteicu.

Taču viņi neieradās.

Nākamajā dienā mēs kāpām paugurā, lai strādātu pie saviem izrakumiem, un te atklājās, ka nav vairs nevienas no vakar atrastajām lauskām — visa keramika bija nozudusi. Atrakto telpu līdzenie grīdas laukumi no vienas vietas bija pārklāti caurumotām pēdām. Izraktās zemes kaudze noplakusi un saspiesta, it kā tai pāri būtu gājis ielu asfaltējamais veltnis. Siena divās vietās bija sagrauta. Džamils kodīja lūpas, izteiksmīgi skatīdamies uz in»ni. Strādnieki sarunājās pusbalsī un spiedās mums tuvāk. Viņiem bija baigi, un arī mums nebija labāk.

Lozovska un mašīnas vēl arvien nebija. Brokastīs mēs (gremojām mazliet iepelējušu maizi un dzērām aukstu ūdeni. Kad ar maizi bijām tikuši galā, strādnieki, izteikuši vēlējumu, kaut «tādas lietas velns parautu!», paņēma savus ketmenus[2] un rāpās augšā paugurā, bet es, apspriedies ar Džamilu, uzmaucu dziļāk galvā cepuri un apņēmīgi devos prom pa ceļu uz Pendžikentu, cerēdams, ka mani aizvedīs kāda garāmbraucoša mašīna.

Pirmos kilometrus veicu bez starpgadījumiem un divas reizes pat apsēdos, lai atpūstos un uzsmēķētu. Aizas sienas te tuvojās pašam ceļam, te attālinājās no tā, pa līkumoto ceļu vējš putināja smiltis, trokšņaini čalodama, plūda upe. Vairākkārt es redzēju kazu barus un govis, kas ganījās nogāzēs, taču tuvumā nemanīju neviena cilvēka. Līdz apdzīvotai vietai vēl bija atlikuši kilometri desmit, kad gaisā parādījās Melns Helikopters. Tas lidoja zemu virs ceļa, ar dobju troksni pārslīdēja man pār galvu un nozuda aiz pagrieziena, atstādams aiz sevis karsta gaisa plūsmu. Tas nebija zaļš kā mūsu armijas helikopteri vai sudrabains kā pasažieru un transporta lidaparāti. Helikopters šķita nespodri melns un blāvi atstaroja saulē — kā šautenes stobrs. Tā krāsa, neparastā forma un spēcīgā, dobjā rēkoņa — viss kopā man atgādināja pagājušās nakts notikumus un «zirnekļus», un mani atkal pārņēma bailes.

Sāku iet ātrāk un pēc tam metos skriet. Aiz ceļa pagrieziena ieraudzīju mašīnu GAZ-69, pie tās stāvēja trīs vīri un skatījās debesīs, kas bija jau tukšas. Es nobijos, bažīdamies, ka viņi tūlīt aizbrauks, sāku skaļi klaigāt un skriet, cik spēju. Viņi pagriezās pret mani, tad viens no viņiem nolikās garšļaukus un palīda zem mašīnas. Divi pārējie — plecīgi, bārdaini puiši, acīmredzot ģeologi — nenolaida acis no manis.

—   Vai paņemsiet mani līdz Pendžikentai? — es iesaucos.

Klusēdami viņi joprojām saspringti vērās manī, un es jau nodomāju, ka vīri nav sadzirdējuši manu jautājumu.

—   Sveicināti, — teicu, pieiedams viņiem klāt. — Salam aleikum…

Viens no viņiem — garākais — klusēdams pagriezās un iekāpa mašīnā. Otrs — mazāka auguma vīrs — atsaucās ļoti īdzīgi: — Sveiks, — un no jauna sāka blenzt

debesis. Ari es paskatījos uz augšu. Tur nekas nebija redzams, vienīgi liela, gaisā nekustīgi sastingusi klija.

—        Vai jūs nebraucat uz Pendžikentu? — noklepojies jautāju.

_— Kas jūs tāds esat? — savukārt vaicāja augumā mazākais.

Garākais piecēlās, pārliecās pār sēdekli, un pie viņa platas jostas es ieraudzīju pistoli maksti.

—   Esmu arheologs. Mēs atrokam «Apīdas pili».

—        Ko jūs atrokat? — mazākais pārprasīja jau daudz laipnāk.

—   «Apīdas pili».

—   Kur tā atrodas?

Es paskaidroju.

—   Kāpēc jūs gribat braukt uz Pendžikentu?

Pastāstīju viņam par Lozovski un par stāvokli mūsu

nometnē. Par «zirnekli» un satraucošajiem nakts notikumiem neteicu ne vārda.

—        Es pazīstu Lozovski, — pēkšņi ierunājās garais. Viņš sēdēja, pārkāris kājas pār bortu, un aizsmēķēja pīpi.

—   Es pazīstu Lozovski. Boriss Janovičs, vai ne?

Es pamāju.

—        Labs cilvēks. Mēs, protams, labprāt jūs aizvestu, bet, kā redzat, paši esam tintē…

—        Georgij Palič, — no mašīnas apakšas atskanēja pārmetoša balss, — tas stūres stienis …

—   Tu esi muldoņa, Petrenko, — laiski noteica garais.

—   Padzīšu tevi. Padzīšu un naudu nemaksāšu…

—   Georgij Palič …

—        Re, re, kur tas atkal parādās!… — iesaucās mazākais.

Melnais Helikopters iznira debesīs virs nogāzes un strauji slīdēja gar ceļu tieši mums virsū.

—       Velns zina kas tā par mašinul — noburkšķēja augumā mazākais.