Svešās planētas sūtņi

Tas tad arī ir viss. Cilvēks tīkliņkreklā līdz ar savādo dieviņu nozuda no mūsu dzīves tikpat pēkšņi, kā bija parādījies. Dienā, kad mēs vēl gulējām (štāba priekšnieks mums bija atļāvis atpūsties līdz pusdienām), visurgājējs ar svešinieku, ārstu un sevišķo uzdevumu pilnvaroto izbrauca cauri pilsētiņai un nogriezās uz šosejas, kas veda uz Pavlodemjansku. Mēs uzmanīgi mēģinājām iztaujāt pavēlniecību, taču neviens neko noteiktu mums nevarēja pateikt. Viktors Strokuļevs ar saviem jautājumiem tā apnika štāba priekšniekam, ka tas piedraudēja iesaistīt viņu pārtikas produktu pārpalikumu likvidēšanas komisijā. Vitja ne acu galā nevarēja ciest šādas komisijas, un iztaujāšana beidzās. Tā nu mums, kas bijām liecinieki neparastajam notikumam Adairas sopkas pakājē, ziņkāre netika apmierināta; mēs palikām ar neskaidro nojausmu par kaut ko noslēpumainu un iztēli satraucošu, un mums bija lielas dažādu fantastisku minējumu iespējas.

Noslēpums, noslēpums … Cik daudz dažādu hipotēžu tika izteikts vakaros pie kāršu galda, pie grāmatām un shēmām, šahu spēlējot un tēju dzerot! Sēžam, piemēram, pie Ginzburga, Koļa un majors Pjoriškins izspēlē grūtu . (klātni, es, ērti iekārtojies kurošas krāsns priekšā, smēķēju un lasu nodriskātu grāmatiņu. Strokuļevs, atlaidies gultā, domīgi strinkšķina ģitāras stīgas. Aiz loga plosās decembra sniega vētra. Pēkšņi Koļa paceļ galvu un saka:

—   Paklau, bet varbūt viņš bija no citas planētas?

Mēs pārdomājam viņa hipotēzi, tad Strokuļevs nopūšas

un atkal aizskar stīgas, bet majors noburkšķ:

—   Muļķības! Spēlē, tavs gājiens…

Tomēr negribas ticēt, ka mēs nekad neuzzināsim, kas notika toreiz vakara miglā…

2 VIESI NO KOSMOSA

(Arheoloģiskās grupas «Apīda» dalībnieka K. Sergejeva stāsls)

Nesen kādā no populārzinātniskajiem žurnāliem bija publicēts garš un plašs raksts par neparastajiem notikumiem pagājušā gada jūlijā un augustā Staļinabadas1 apkārtnē. Diemžēl raksta autori acīmredzot bija izmantojuši Informāciju, kas nākusi nevis no pirmavota, bet no otrā vai trešā atstāsta, turklāt negodprātīga stāstītāja, tāpēc gribot negribot notikuma būtība un apstākļi tika parādīti

' Tadžikijas PSR galvaspilsētu Dušanbi no 1929. gada līdz 1001. gadam sauca par Staļinabadu.

pilnīgi nepareizi. Spriedelējumi par «telemehāniskiem diversantiem» un «silicijorganiskiem briesmoņiem», lāpāt kā pretrunīgās «aculiecinieku» liecības par liesmojošiem kalniem, govīm un automašīnām, kas tikušas aprītas veselas, neizturēja nekādu kritiku. Fakti bija daudz vienkāršāki un tai pašā laikā daudz sarežģītāki par šiem izdomājumiem.

Kad k|uva skaidrs, ka Staļinabadas komisijas oficiālā atskaite tik drīz presē neparādīsies, profesors Ņikitins ierosināja patiesību par Viesiem no kosmosa publicēt man, vienam no nedaudzajiem īstajiem aculieciniekiem. «Izklāstiet visu, ko redzējāt pats savām acīm,» viņš teica. «Pastāstiet par saviem iespaidiem tieši tā, kā stāstījāt komisijai. Varat izmantot arī mūsu materiālus, tomēr būs labāk, ja attēlosiet tikai savus iespaidus. Un neaizmirstiet Lozovska dienasgrāmatu. Jums ir tādas tiesības.»

Sākot savu stāstījumu, brīdinu, ka cik spēdams izpildīšu profesora norādījumu — centīšos attēlot tikai savus iespaidus un izklāstīšu notikumus, kā tos redzējām mēs, arheoloģiskā grupa, kura bija nodarbināta tā saucamās «Apīdas pils» izrakumos piecdesmit kilometrus uz dienvidaustrumiem no Pendžikentas.

Mūsu grupa sastāvēja no sešiem cilvēkiem. Tur bija trīs arheologi: grupas priekšnieks — pats «pans šefs» Boriss Lozovskis, mans draugs tadžiks Džamils Karimovs un es. Bez tam mums vēl bija divi strādnieki — vietējie iedzīvotāji — un šoferis Koja.

«Apīdas pils» ir metrus trīsdesmit augsts paugurs, kas atrodas šaurā ielejā starp kalniem. Pa ieleju tek ne visai plata upe ar ļoti tīru un aukstu ūdeni, un tās gultne ir kā piedzīta ar apaļiem, gludiem akmeņiem. Gar upi iet ceļš uz Pendžikentas oāzi.

Paugura virsotnē mēs ātrākām seno tadžiku mājokļus. Sī paša uzkalna pakājē bija iekārtota mūsu nometne: divas melnas teltis un aveņkrāsas karogs ar sogdiešu monētas attēlu (aplis ar kvadrātveida caurumu vidū). Mūsu ēras III gadsimta tadžiku pilij nebija nekā kopēja ar Eiropas feodāļu pils robotajiem mūriem un paceļamajiem tiltiem. Atrakta tā izskatījās kā divi trīs līdzeni laukumiņi, ko apjoza pāris metru augsts nožogojums. Patiesībā no «pils» ir palikusi tikai grīda. Te var atrast apdegušu koku, māla trauku lauskas un pavisam mūsdienīgus skorpionus, bet, ja laimējas, — arī zaļgani apsūbējušu senu monētu.

Mūsu grupas rīcībā bija automašīna — vecs GAZ-51, ar kuru veicām tālus reisus pa šausminošiem kalnu ceļiem arheoloģisko objektu meklējumos. Pirms tās dienas, kad parādījās Viesi no kosmosa, Lozovskis ar šo mašīnu bija aizbraucis uz Pendžikentu pēc produktiem, un mēs gaidījām viņu atgriežamies 14. augusta rītā. Mašīna neatgriezās, un tās pazušana bija pirmais posms dīvaino un neizprotamo notikumu ķēdē.