Svešās planētas sūtņi

—    Ja pēc tumsas iestāšanās mēs vēl būsim poligonā, bet viņiem notiks nakts apmācības šaušanā ,,. pēc lokatora …

—   Labāku mērķi nevar nemaz izdomāt, — es piekritu.

Gaziks, lēkādams uz visiem četriem riteņiem, svaidījās

starp vecajām bumbu bedrēm un pussadauzītajiem mērķiem, kad pieklusušais Strokuļevs pēkšņi iesaucās:

—   Miglai

Mums priekšā no plakankalnes puses uz lavas lauku veļas bālganas miglas blīva, ko sārtoja norietošās saules stari.

—   Tā tik vēl trūka! — pikti noburkšķēja majors Pjoriškins.

Sākumā miglas slānis nebija visai biezs, un virs tā brīžiem mēs skaidri saskatījām meža masīvu plakankalnē un tumši zilās debesis. Tālo Austrumu miglas gan pēc dzidrības, gan blīvuma daudz neatpaliek no piena ķīseļa. Mēs traucāmies pa brūnajiem izdedžiem, un migla vēlās mums pretī. Miša strauji pagrieza stūri, lai apbrauktu platu bedri, ap kuru mētājās apdegušas šķilas un dzelzs gabali, pēc tam samazināja ātrumu, un mēs lēni braucām iekšā pienainajā miglas masā. Vienā mirklī izzuda viss — zilās debesis, sarkanā rieta saule, lavas lauks labajā un lēzenie pakalni kreisajā pusē. Visa apkārtne ietinās pelēkā, miklā krēslā, mašīnas priekšējais stikls pārklājās ar sīkiem ūdens pilieniem, un priekšā bija redzams pāris metru akmeņainas grunts, kas spīdēja no mitruma. Tagad vairs nedrīkstēja steigties. Miša ieslēdza mašīnas lukturus, un dzeltenajos gaismas kūļos kļuva redzamas miglas slāņu plūsmas: mums tuvojoties, tie pašķīrās un aizslīdēja uz abām pusēm. Mašīna svaidījās, te tā sasvērās uz sāniem, 'te rāpās kādā pakalniņā, te uzmanīgi nobrauca lejā pa nelielu nogāzi.

—   Tas tik ir notikums! — majors Pjoriškins ierunājās. — Tieši tāpat kā pie mums Alakanā ..,

Un viņš sāka kārtējo stāstu par Alakanu. Nezinu, vai ar to viņš gribēja nomierināt pats sevi vai ari godīgi centās novērst mūs no drūmām domām un satraucošām priekšnojautām, tomēr viņa mēģinājumi bija neveiksmīgi. Laiku pa laikam viņš apklusa, novilka «nu un tātad tas ,..», ik pa brīdim izliecās ārā pa mašīnas logu. Bet mēs, vismaz es un Strokuļevs, viņā nemaz neklausījāmies. Koļa Ginzburgs ārēji izskatījās mierīgs un klusuma brīžos pieklājīgi iesprauda pa jautājumam: «Un kas notika tālāk?» — vai: «Bet ko tad viņš?»Tā pagāja apmēram stunda. Ne miglai, ne lavas laukam, ne arī stāstiem par Alakanu nebija gala. Miša nometa vateni, uz viņa saspringti kustīgajām lāpstiņām parādījās sviedru plankumi. Bija iestājusies gandrīz pilnīga tumsa.

—   Nu, es, protams, redzu, — sēcošā balsī stāstīja majors, — redzu, ka … jā-a … redzu tātad, ka šaut viņš … ne visai… tātad neprot, tikai… lielās …

Pēkšņi viņš apklusa un ieklausījās. Koļa. kas bifa snaužot klanījies, arī pacēla galvu.

—   Vai dzirdi?

Es paraustīju plecus. Majors steidzīgi uzsauca Mišām:

—   Izslēdz aizdedzi!

Dzinējs pāris reižu norīstījās un apklusa. Un tad kļuva dzirdama skaņa, no kuras man asinis sastinga dzīslās. Tā bija draudīga, nelaimi vēstījoša lidmašīnas rēkoņa, tā rēc bumbvedējs, kad sāk piķēt. Ar katru mirkli troksnis pieauga, pastiprinājās, uri pat Strokuļevs un seržants, kuri droši vien šādu rēkoņu bija dzirdējuši tikai kinofilmās, atradās soļus desmit no mašīnas, iekams paspēja apjēgt, kas te notiek.

—   Gulties! — uzbļāva majors.

Mēs metāmies pie zemes, ar visu augumu piespiezda- mies pie asajām, miklajām šķembām. Strokuļevs ieķērās manā rokā, un pavisam tuvu es ieraudzīju viņa plati atvērtās acis, kurās spīdēja velnišķīga ziņkāre un bērnišķīgas bailes. Atceros, ka uz virsdegunes viņam spīdēja sviedru lāsītes.

Rēkoņa pieauga, piepildīja visu pasauli, plēsa ausis pušu. Pēc tam kaut kur netālu vienu mirkli miglu sašķēla žilbinoši balts uzliesmojums. Mēs sarāvāmies čokurā, gaidīdami pērkonīgu grāvienu, šķembu svilpienus, asu ak mens drumslu krusu. Taču nekā tāda nebija.

Iestājās klusums, tikpat neciešams un Jaunu vēstijošs kā negaidot aprāvusies rēkoņa. Un šajā klusumā, kuru pārtrauca vienīgi pašu nevaldāmi straujie sirdspuksti, mēs saklausījām kaut kādu kņadu, žēlu iekliegšanos, kādas rīstošas balsis, tad kaut kas sinagi nokrita uz zemes. Atkal ierēcās neredzamie motori, uzvēdija karsta gaisa smārds, un dārdoņa sāka attālināties. Tā izgaisa strauji un jau pēc dažiem mirkļiem pārvērtās tikko dzirdamā dūkoņā, bet pēc tam apklusa pavisam. Un tad no biezās miglas līdz inums atskanēja apspiests, gari stiepts vaids.

Tas viss bija noticis ārkārtīgi ātri, un mēs patiesībā neko netikām redzējuši, vienīgi spilgto gaismas uzliesmojumu. Piķējoša bumbvedēja pieaugošā rēkoņa, īss gaismas uzliesmojums miglā, dažas sekundes neizprotama nāves klusuma, cīniņa troksnis, smaga kritiena būkšķis, pēc tam atkal motora rūkoņa un atkal klusums. Un gari stiepts vaids. Ginzburgs vēlāk apgalvoja, ka uzliesmojuma brīdī redzējis ne visai augstu virs zemes kaut kādu tumšu, iegarenu priekšmetu. Es nemanīju neko, kaut gan gulēju dažu soļu attālumā 110 Koļas. Ari citi neko nebija redzējuši.

Mēs piecēlāmies kājās, mehāniski nopurinājām apģērbu un apjukuši skatījāmies gan debesīs, gan cits uz citu. Visapkārt valdīja klusums.