Svešās planētas sūtņi

—   Laižam tālāk, — Vitja teica, apsēzdamies blakus šoferim un nomezdams vīstokli Kojām Ginzburgain uz ceļiem.

Mašīna atkal sāka braukt. Vitja izliecās ārā no tās un graciozi pamāja ar roku. Es pamanīju, ka aizkari pie nelielā kvadrātveida loga tika mazliet pavilkti sāņus. Man pat šķita, ka esmu ieraudzījis mirdzoši melnas acis.

—   Ko viņš tur atstiepis? — vienaldzīgi apvaicājās majors Pjoriškins.

—   Paskatīsimies, — atteica Koļa un raisīja vīstokli vaļā.

Izrādījās, ka sainī ir vesela bagātība — savi desmit saņurcīti skābēti gurķi un prāvs speķa gabals. Strokuļevs pagriezās pret mums, ar elkoņiem atbalstīdamies pret sēdekļa atzveltni.

—   Ja Strokuļevs kaut ko dara… — viņš nevērīgi iesāka, bet mašīna negaidot palēcās, Vitja ar galvu atsitās pret jumta rāmi, nošņirkstināja zobus un acumirklī apklusa.

Sākās pats grūtākais ceļa posms. Par laimi, plakankalnē vēl bija saglabājušās takas, ko vasarā ieminuši mūsu alpīnisti. Mežā, kur auga lielākoties bērzi un apses, ko negantās ziemas vētras izlauzījušas un izgāzušas ar visām saknēm, bija izcirstas stigas, un mums gandrīz nemaz nevajadzēja izmantot cirvi. Reizēm gaziks, žēli gaudodams, iesēdās pussatrunējušu zaru jūklī, kas bija savijušies ar izturīgajām jauno dzinumu vicām un biezo, garo zāli. Tad mēs iztrausāmies ārā, visi sagājām mašīnas aizmugurē un ar saucienu «viens, divi, aiziet!» izstūmām to līdzenā vietā. Pēc minūtēm piecpadsmit viss atkal atkārtojās.

Jau krēsloja, kad izmirkuši un dubļaini beidzot nonācām lavas laukā. Drebēdams un palēkdamies gaziks ripoja pa čerkstošajām šķembām. Pie debesīm iedegās zvaigznes. Koļa, piespiedies pie mana pleca, sāka snaust. Mašīnas lukturu gaisma lēkāja pa šķembu kaudzēm, kas vietām bija apaugušas ar retu, sausu zāli. Mūsu ceļā arvien biežāk gadījās ne visai dziļas piltuvveida bumbu bedres — lidotāju mācību liecinieces, kā arī šaujam- mērķi — dīvainas celtnes no dēļiem, finiera un sarūsējušiem dzelzs lūžņiem.

Virs horizonta lēzeno pakalnu labajā pusē iedegās oranža atblāzma, pēc brīža izlīda liels, dzeltens mēness. Zvaigznes zaudēja spožumu, visapkārt kļuva gaišāks. Miša palielināja ātrumu.

—   Pēc stundiņas būsim galā, — teica majors Pjoriškins. — Turies mazliet vairāk pa labi, Miša… Jā, tā būs pareizi.

Viņš paņēma cigareti, nošvirkstināja sērkociņu un tūlīt atklāja, ka Strokuļevs, izmantodams mašīnā valdošo tumsu, ir iebāzis pirkstus vīstoklī, kas atradās uz saldi snaudošā Ginzlnirga ceļiem. Nedarbs tūlīt tika sodīts: majors skanīgi iesita knipi Vitjam pa pieri, un tas, žēlabaini kunkstēdams, atrāva roku un ievilkās savā sēdeklī.

—   Es klausos: kāds te čabina papīrus, — Pjoriškins, uzrunādams mani, mierīgi teica. — Re, nu atklājas, kurš tas bijis . ..

—   Es tikai gribēju pārbaudīt, vai gurķi nav izbiruši ārā, — aizvainots pavēstīja Strokuļevs.

—   Un kā tad ir? Vai nav izbiruši?

Strokuļevs neatbildēja, bet pēkšņi sāka stāstit par kādu atgadījumu, iesākdams ar vārdiem: «Mūsu skolā bija viens…» Viņš vēl nebija ticis līdz notikuma būtībai un mēs pat nepaguvām apjēgt, vai šim atgadījumam ir kāds sakars ar mēģinājumu nospert gurķus, kad mašīnas gaismas stars atdūrās pret milzīgiem laukakmeņiem un gaziks nobremzēja.

—   Klāt esam, — Pjoriškins paziņoja.

Mēs iztrausāmies no mašīnas. Visa apkārtne bija spodras mēnessgaismas pielieta, un valdīja neparasts, nedabisks klusums. Sopkas nogāzes ar lēzenu slīpumu veda augšup, uz debesīm, pati virsotne nebija redzama — to aizsedza gandrīz stāvās sienas, ko veidoja sastingusi lava; sīs sienas aprises skaidri iezīmējās uz bālās, zvaigžņotās debess tona.

—   Paēdīsim vakariņas — un tūlīt gulēti — majors Pjoriškins pavēlēja.

Tika atvērta kārotā ceļasoma un «kādas pazīstamas meitenes» vīstoklis. Uz izstieptas brezenta teltenes saklājām avīzes. Koļa ārkārtīgi veikli atkorķēja pudeli un tās saturu salēja krūzītēs.

Pavakariņojuši mēs atlikušos pārtikas krājumus sabāzām laja pašā somā un mugursomās, paši ietinamies šineļos un likāmies slīpi uz teltenēm cits citam blakus, sa- spiezdamics pēc iespējas ciešāk kopā, jo nakts bija visai vēsa. Strokuļevs, kam iegadījās gulēt malā, ilgi grozījās un pūta. Vēlāk, jau laizdamies miegā, es jutu, ka viņš iespraucas starp mani un Nikolaju, taču pamosties un viņu nolamāt es vairs nespēju.

Majors mūs pamodināja pulksten sešos. Rīts bija brīnišķīgs, tāds pats kā iepriekšējais vakars. Saule tikko bija uzlēkusi. Rietumu pusē augstajās, tīrajās debesis virs robotajām Kalakānas kalnu grēdas virsotnēm miglas dūmakā tikko saskatāms kā neskaidrs plankums vīdēja blāvs mēness. Netālu no mums čaloja strauts. Nomazgājāmies un piepildījām pudeles, bet atgriezušies redzējām, ka Strokuļevs vēl vārtās uz teltenēm, savilcis sev virsū visus mūsu šineļus. Tad Koļa no savas pudeles ļoti precīzi ielēja nedaudz ledāju ūdens svētlaimīgi krācošajam sliņķim aiz apkakles. Un mierīgais rīta klusums tika pārtraukts …