Svešās planētas sūtņi

—   Strokuļev, — viņš stingri teica, — paņem vienu •-veci un aizej tur aiz tā izciļņa. Tur aizdedzini.

Stroku]evs piemeta roku pie cepures, paņēma kārbu un nozuda aiz sastingušās lavas sienas, kas bija nokārusies pār krāteri.

—   Kola, — majors turpināja, — uzraksti uz papīra lapas kaut ko par mums, saloki un ieliec konservu kārbā, bet virs tās sakrauj piramīdu no lielākajām šķembām. So kaudzīti vari salikt kaut vai tajā vietā, kur tu stāvi.

Kamēr majors aizdedzināja dūmu sveci, mēs ar Ginz- burgu sacerējām šādu tekstu: «Lai nokārtotu normas pirmās pakāpes alpīnista nosaukuma iegūšanai, 19… gada 2. septembrī Adairas sopkā uzkāpa majors Kuzņecovs, kapteinis Ginzburgs un vecākais leitnants Strokuļevs. Grupu vadīja majors Pjoriškins.» Pēc tam attaisījām konservu kārbu ar uzrakstu «Blanšēts lasis», tās saturu iz ēdām, trauku izslaucījām sausu, ielikām tajā papīru un virs kārbas sakrāvām akmeņu piramīdu.

—   Darīts! — Kola noteica. Brītiņu padomājis, viņi pie bilda: — Tagad mēs esam alpīnisti. Padomājiet tik!

—   Tas nav nekas, — nevērīgi noteica majors Pjoriškins, — bet reiz pie mums Alakanā …

Viņš sāka stāstīt, kas reiz noticis pie viņiem Alakanā.

Mes izklaidīgi klausījāmies, atlaidušies zem klinšu pārkares, un jutām patīkamu, vieglu smeldzoņu nogurušajās kājās. Visi Pjoriškina stāsti par to, kas noticis Alakanā, bija līdzīgi cits citam kā divi ūdens pilieni. Kulminācija ikvienā bija šāda frāze: «Es paceļu karabīni —- bah! — un cauri. Viss kārtībā! Tās tik bija medības!» Mēs ar Ginzburgu saucām Pjoriškinu par Tartarenu no Ala- kanas, bet viņš to neņēma ļaunā.

No aizdedzinātās dūmu sveces jau sen vēlās blīvi biezu, smagu, bāli sārtu dūmu mākoņi, bet Strokuļevs vēl nebija atgriezies. Noklausījāmies kārtējo «bah! — un cauri», es ieteicu paskatīties, ar ko šis puišelis pašlaik nodarbojas.

Mēs apgājām apkārt lavas sienai un ieraudzījām, ka Strokuļevs lēkā ap melno kārbu, pūzdams elpu uz izplestiem pirkstiem un lamādamies. Izrādījās, ka viņš ir izlietojis puskārbiņu sērkociņu, bet viņam nav izdevies nevienu aizdedzināt. Sērkociņi vējā nodzisuši. Tad viņš ņēmis un uzrāvis visus atlikušos uzreiz. Sērkociņi momentā uzliesmojuši, taču apdedzinājuši viņam plaukstas. Pjoriškins nosauca Strokuļevu par neprašu, notupās pie kārbas, aizsedzot to ar vateņa malu, un pēc brītiņa baltu dūmu strūkla pacēlās gaisā, vējā izlocījās un aizpeldēja sāņus; dūmu mākoņi acīm redzami sabiezēja un palielinājās.

—   Redz, kā tas jādara, — majors apmierināti noteica.

Mūsu signālu — divus dūmu stabus — novērotājam ar binokli vajadzēja pamanīt apakšā, pilsētiņā.

—   Tagad laižamies lejā! — Pjoriškins nokomandēja.

Viņš mums parādīja, kā tas darāms. Vajadzēja tikai

jāšus uzsēsties uz nūjas un droši lēkšot lejup.

Tā mēs arī darījām. Vesels lielāku un mazāku akmeņu jūklis sekoja mums pa pēdām, aizripoja garām, reizēm lielākie diezgan jūtami iebelza pa muguru un kājām. Jā, nolaišanās no kalna bija tīrā bauda. Tiesa gan, Roja paklupis apmeta kūleni un nokrita uz galvas, tad metrus piecdesmit slīdēja lejup uz muguras un vēl metrus simt uz vēdera, pēc tam kad neveiksmīgi bija mēģinājis panākt savu nūju. Vispār viss beidzās laimīgi. Lai pa stāvo nogāzi tiktu augšā līdz krāterim, mums vajadzēja stundas piecas, bet nokāpšana ilga ne vairāk kā pusstundu, un puspiecos mēs jau soļojām gar to pašu krauju, no kuras bija sācies mūsu ceļš uz krāteri.

Mūsu uzkāpšanu Adairas sopkā es aprakstu tik sīki divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai parādītu, ka savādais atgadījums, ko piedzīvojām tās pašas dienas vakarā, notika bez kādām iepriekšējām «brīdinājuma zīmēm». Mums par to nebija ne mazākās nojautas. Un, otrkārt, es gribu uzsvērt, ka biju pie skaidras apziņas un atceros visu, pat sīkākos mūsu nelielā ceļojuma notikumus. Bet tagad ķer- šos pie galvenā — pie stāsta par to, kas notika migla.

Saule jau tuvojās horizontam, kad mēs nokļuvām pie gazika. Miša Vasečkins, pamanījis mūs jau iztālēm, ķērās pie vakariņu gatavošanas, un, kad pienācām pie mašīnas, mūs gaidīja klāts «galds»: maize sagriezta un konservu kārbas atvērtas. To viņš bija izdarījis īstajā brīdī, jo mes jutāmies izsalkuši un ļoti steidzamies ātrāk nokļūt mājas, lai atpūstos un izgulētos pirms jaunas saspringta darba nedēļas.

Mēs alkatīgi sākām ēst un, tikai apmierinājuši lielo izsalkumu, ievērojām, ka seržants ir par kaut ko noraizējies un laiku pa laikam paskatās debesis.

—   Ko tu tur blenz? — Pjoriškins apvaicājās.

Miša sadruvejies atbildēja:

—   Biedri major, nesen šeit pārlidoja lidmašīna.

Mes uzreiz pārtraucām gremošanu.

—   Kur? — Koļa jautāja.

—    Es to neredzēju, biedri kapteini, bet, šķiet, kaut kur netālu, virs lavas lauka. Dzirdēju, kā tā'rūca. Zemu, zemu,..

Majors Pjoriškins nolamājās.

—   Steidzīgi jādod pa iederi, — Koļa teica un piecēlās.

Klusēdami steigšus savācām mantas, un, tikai tad, kad

gaziks ierūcās un apgriezies devās atpakaļceļā, majors oficiālā tonī jautāja Nikolajam:

—    Kaptein, vai lidotāji jums skaidri pateica, ka viņi šodien nemetis bumbas?

—   Jā, skaidri pateica, — Koļa atbildēja.